«Labvakar! Ā, vai tu reiz nāc! Kāpēc tik vēlu? Kad tu zinātu, kā pēc tevis esmu ilgojusēs, Andžiņ!»
«Es ne mazāk,» Ilze nedzirdami piebilda.
«Neļaunojies,» Ieva turpināja, «ka tavs nāciens otrdien bij veltīgs, bet ar labāko gribu nepamanīta nevarēju atstāt mājas.»
Viņa uzrāva spičku un iededzināja sveci, tad nosēdās gultā - viesis tai blakus.
«Nekas, nekas par to,» Apsēns laipni atteica, «kad es tikai tad, kad mēs tiekamies, tik mīļi topu apsveicināts kā tagad...»
«Tad tu mani gaidīji, sirsniņ,» viņš turpināja un aplika roku Ievai ap viduci, «ak, cik jaukas jūtas rada apziņa: tu topi ar ilgošanos gaidīts! Šī apziņa mani pavada kā biedrs visu manu ceļu un man dara to vieglu un īsu. Un atkal tev, vai tev nav saldi tie brīži, kur tev, mierīgai atdusot, tavām gara acīm stādās priekšā tava mīļākā tēls, kā tas pa tumšu nakti caur drūmi šalcošu mežu pukstošu sirdi steidzas pie tevis, savu dārgo līgaviņu?...»
«Laikam gabals no kāda mīlestības stāsta,» Ieva domāja, izdzirdēdama šo dzejisko valodu, «cik grūti viņam nācies to iekalties galvā!» Un viņa smagi nopūtās.
«Kā, vai tu nepiekrīti maniem vārdiem, vai tavu jūtu pareizi neesmu tulkojis?» Andžs jautāja un vilka meiteni ciešāki pie sirds klāt.
Ieva vēlreiz smagi nopūtās un tad sacīja:
«Mīļo Andž, es pavisam citādi domāju, Tevi sagaidot, man cits nekas nestāv prātā kā varbūtne, ka, šurp nākot, tev kāda nelaime varētu uzbrukt. Nakts nav cilvēka draugs. Kādēļ tev bez vajadzības pa nakti dauzīties kā zagļam, Kādēļ šitā slapstīties?... Cik ilgi šī slapstīšanās vēl vilksies? Ak sirdsmīļo Andžiņ, es viņu ilgāk nevaru panest, - vai nevarētu mūsu saderināšanos reiz nest atklātībā!...»
«Bet, Ieviņ, vai neesmu tevis lūdzis par to nerunāt! Atklātībā - kur šogad vēl nemaz nevaru domāt uz precēšanos!» Apsēns, nepatīkami aizķerts, atteica. «Tu zini, kā iet atklāti saderinātiem, kas nevar tūlīt precēties. Ļaudis par viņiem mēļo, ko spēj un -»
«Velnam noplīst deviņi pāri pastalu, mēles apkārt nēsājot, - tā nu gan ir,» Ieva pabeidza.
«Jā gan, Ieviņ.»
«Piķis tevi drīz raus ar visu tavu «jā gan,»,» Ilze ņurdēja.
«Bet maniem vecākiem vai tēvam tu varēji priekšā stādīties kā znots!» Ieva atkal runāja.
«Sirsniņ, kam nu šitā runā! (Kad tevi veļumāte, ko lai nu atbildu?) Sirdspuķīt, tu nezini - tas ir, es zinu - nē, tu zini!»
«Tēvs vislabāk zina,» Ilze nesaprotami ņurdēja starpā.
«Ilzīt, vai tu sapņo?» Andžs jautāja, galvu pagriezis uz gulošo meiteni. «Viņai ļoti maigs miegs. Bet ko es gribēju teikt? Jā, tā: līdz neesmu uzbūvējis jaunas mājas, nevaru precēties, vecā ir par mazu un par daudz sagruvuse. Bet būvi tikai vēl nākošā gadā varu iesākt. Bet, kad nu jau tagad tavam tēvam stāstu, ka tevi gribu precēt, tad viņš nevarēs norimt, vienam vai otram no saviem draugiem to lietu nepastāstījis, tā ka mūsu noslēpums pēdīgi būs visu ļaužu mutēs. Es to zinu. Pastāsti savu noslēpumu ubagam, ubags to pastāsta savai kūzai, kūza visai pasaulei.»
Ieva nopūtās trešo lāgu.
«Jā. sirsniņ, neļaunojies, ka šaī ziņā tev nevaru darīt pa prātam. Nāks laiks. nāks padoms. Bet tamēr mierinies ar to, ka slepena mīlestība pulka saldāka par atklātu.
Kein Feuer, kein Kohl, kann nichts brennt so eiß
Hals eimliche Lieb', won das man nich weißt.
Vai nav tā?»
«Pa daļai jau nu gan tā ir,» Ieva apliecināja, kamēr Ilze, kura arī - kā kur saka - vācu pupas izbradājuse, vai mēli gribēja pārkost, smieklus savaldīdama.
«Pa daļai vien?»
«Nu Jā, jo mūsu mīlestība jau nav gluži slepena, Ilze ir mūsu noslēpumu līdzzinātniece.»
Apsēns pasmējās.
«Ko Ilze zina no mūsu mīlestības, tas gan tīri mazs krāms,» viņš sacīja; «cik es esmu noskatījies, tad viņai ļoti maigs miegs. un es galvoju, ka tā nedzirdēs, kad tev tagad dodu saldu mužiņu -»
Viņš nenobeidza. jo Ieva, atsvabinādamās no viņa rokas, piepeši uzlēca stāvu un izsauca:
«Kas tur? Liekas. ka kāds nāk šurp!» Un steigšus tā aizbultēja klēts durvis.
Sabijies arī Andžs uzlēca un klausījās.
«Es nekā nedzirdu.» viņš sacīja.
Te Ilzei uznāca stiprs kāss. «Kas ir?» viņa jautāja un uzslējās sēdu.
«Mums likās, ka kāds nāktu,» Apsēns sacīja.
Visi trīs klausījās.
«Tēva soļi, es tos pazīstu,» Ilze vienaldzīgi sacīja un atkal atšļuka gultā.
«Tēva soļi!» viesis pārbijies iesaucās. «Viņš tak nenāks šurp uz klēti - Dieva dēļ?»
«Nē, velna dēļ,» Ilze nedzirdami pārlaboja.
«Ko meklēt viņš nāks šurp, laikam iet zirgu aplūkot, kas šonakt stāv stallī,» Ieva mierīgi sacīja.
Brītiņu nekas nebij dzirdams.
Te uzreiz smagi soļi sāka dimdināt klēts trepes.
«Tēvs nāk!» Ilze pa miegam muldēja.
«Tēvs nāk!» Ieva atbalsoja. «Nāk taisni šurp, - Andž, Andž, ko nu lai iesākam!...»
Andžs stāvēja kā dulns.
«Tu izbēgt vairs nevari - ko nu lai iesākam?...» Ieva atkārtoja. «Saņem dūšu un rādies viņam, stāsti, ka mēs viens otram esam solījušies, lūdzies piedošanas, ka tas noticis, viņam nezinot. Viņš gan ļoti niknosies, jo tas ļoti ienīst šitādu būdzīšanos, bet viņu ātri var salabināt, un es tev palīdzēšu.»
«Es ar!» Ilze, pēkšņi atspirguse, runāja. «Metīsimies viņam visi trīs pie kājām - ja asaru vajadzīgs, varu ir raudāt.»
«Nē, nē, to nevar.» nobālējušais Andžs atbildēja, «es jūsu tēvu labāki pazīstu, viņš par daudz ātrs - lai Dievs pasarg! -nē, to nemūžam nevar,» un, kā palīdzības meklēdams, acis laida apkārt.
«Vai nevarētu kaut kur paslēpties?...»
Bet nedz skapja, nedz tīnes, nedz žēlsirdīga kurvja, kur mūsu jaunais varonis varētu glābties, nebij klētī - visa tīra un tukša kā baznīca.