«Kādēļ klēts tik tukša?» nelaimīgais brūtgans tikko dzirdami jautāja. «Kas te noticis?»
«Tēvs visu lika pārnest otrā klētī, tādēļ ka grīdā daudz caurumu, kas ar mālu jāaizziež, vai tad tu neredzi,» Ieva atbildēja, «vai Dieviņ, vai Dieviņ, tēvs jau pie durvīm!»
«Līdīšu zem gultas,» Andžs izmisis sacīja, «kas zin, viņš manis tur nepamanīs.»
«Kā pa durvīm nāk, tā tūlīt var redzēt, kas zem gultas,» Ieva tikpat izsamisuse atteica.
Andžs apskatījās vēlreiz visapkārt.
«Kas tas?...» Viņš ieskrēja vienā kaktā, kur prāva lāde stāvēja, kuru viņš - vai nu aiz bailēm, vai aiz tauku sveces vājās gaismas - līdz šim nebij ieraudzījis.
«Es slēpšos šaī lādē!» tas iesaucās. «Viņa tak nava pilna?»
«Tukša gan, bet, Andžiņ, tu nevarēsi tās smakas izturēt, kas tajā; viņā stāvēja mūsu lielā piecstopu petrolejas kanna, kas tur pa daļai iztecējuse.»
«Nekas par to, tēvs jau te ilgi nekavēsies, un to mazo brīdi gan izturēšu,» Andžs atbildēja.
«Laižat iekšā!» tagad dobja balss ārā sauca. «Ē, meitenes, vai dzirdat?» Un durvis no stipra klauviena nodārdēja.
«Apžēlojies! Ātri! Vai tā, vai tā! Rādies tēvam vai slēpies!» Ieva klusi, bet kaislīgi uzsauca.
Andžs pacēla lādes vāku un, lai gan ērmota smaka tam sitās pretim, tajā ielēca iekšā. Vāks atkrita, un Ieva lādi naški aizslēdza un atslēgu izvilka. Tad gāja un atbultēja durvis.
«Kas te notiek? Kādēļ jums vēl uguns?» tēvs jautāja bargā balsī. «Kādu tijāteri jūs te taisāt? - Man likās, kā kad te kāds svešs runāja!»
«Tu esi pārklausījies, tēt,» Ieva atbildēja, «Ilze pa miegam kliedza tādā rupjā balsī kā puisietis, un es viņu modināju - tas bij viss.»
«Nemelo, manas ausis vēl šimbrīžam dzird labi, - kas tas tāds bij, kur jūs savu viesi esat iegrūdušas?»
«Tēt, kad esi pie mums viesi atradis, ka šitā runā!» Ieva pārmezdama atteica.
«Tas man viens daudzums, - kur viņš ir?»
«Kad tu zini, ka mums viesis i r, tad tu arī zināsi, k u r viņš ir!» Ieva strupi atbildēja. «Meklē pats!»
Tēvs to divreiz nelikās teikties. Viņš pārkratīja gultu, izskatījās pagulti, izmeklējās visos kaktos, izdauzījās ap lādi un, nekā neatradis, stingri sacīja:
«Kur lādes atslēga?»
Andžam drebuļi pārgāja pa kauliem. Ko Ieva darīs, ko atbildēs?...
«Es nezinu,» tā teica, «laikam pie mātes.»
«Tā, tā - pie mātes... nākat uz istabu gulēt!»
Lādē gulošam uznāca ģībonis, šos vārdus dzirdot! Visu nakti te smakt! Briesmīgi! Neizturami!
«Tētiņ, istabā ir ļoti karsts gaiss, šodien tak maizi cepa, ļauj mums še gulēt,» Ieva lūdza. «Mums patiesi nebij viesa.»
«Kad jums nebija, tad jūs viņu gaidāt, par velti jau svece vis nedega. Nē, nākat tikai! Kad citi istabā nenoslāps, tad jūs arī paliksiet dzīvas - nākat!»
«Vai, Ieviņ, galvas sāpes man rītā galvu atkal plēsīs pušu!» Ilze sūrojās.
«Nekas, apēdīsi pēdīgo pusgalveni ar pērnajiem skābiem kāpostiem un tad būsi vesela.»
«Bet tētiņ -»
«Es tev gan betēšu, skutele!» tēvs dusmīgi uzbrēca Ilzei. «Nākat!»
Nu bij jāklausa.
Ieva, savu kurpju meklēdama, noliecās pie lādes atslēgas cauruma un čukstēja:
«Pacieties! Tu dzirdi, ka nekā neiespējam. Rītā agri, nevienam nemanot, tevi izlaidīšu!»
Dobjs steniens atbildēja iz lādes.
«Kas tas bij?» tēvs jautāja. «Iev, ko tu tur dari?»
«Meklēju kurpju, tēt.»
«Žigli nekavējies.»
Tēvs aizslēdza klēts durvis.
Nāves domas pārņēma divkārši ieslēgto. Žēlīgais debesu tēvs! Tādā ķezā kā nu Apsēns savā mūžā vēl nebij bijis, lai gan ar daudz piedzīvojumiem varēja lielīties. Labprāt viņš visu būtu uzskatījis par ļauna sapņa ķēmošanos, kad tikai sasodītā smaka viņu tik nešaubīgi nebūtu pārliecinājuse, ka viss patiesi notiek.
«Vai pats velns ticis še uzglabāts!» nelaimīgais ņurdēja, no kreisās uz labo un no labās uz kreiso pusi zvalstīdamies.
Viņš taustīja ar rokām uz visām pusēm - visapkārt cieti dēļi, tikai apakšā peļu izgrauzti caurumiņi.
Viņš pielika muti pie viena no šiem caurumiņiem cerībā caur to ieelpot labāku gaisu. Viņam nebij vīlies, un viņš labu brīdi tā pavadīja. Bet ilgi jau, galvu nodūris, nevarēja tupēt, tam viņa atkal bij jāpaceļ un nepatīkamais gaiss jāieelpo...
Te viņam laimīga iedoma iešāvās prātā: «Jālūko lādi atlauzt!» Uzmeties uz visiem četriem, tas stutēja muguru pret lādes vāku, gribēdams to izcelt uz augšu. Veltas cerības! Nu lūkoja dibenu izspert - liekas pūles!
Vēl šā tā nodarbojies, nabags pēdīgi padevās nenovēršamajam liktenim.
«Nakts nav mūžīga, un labāk vienu nakti, labāk divas, pat trīs naktis šitā pavadīt nekā no Pipara tapt uzietam, jo, tiklīdz tas notiek, tad man Anna zūd,» Apsēns mierinājās un lūkoja snaust.
Vai viņam tas izdevās, to nezinu teikt. -
«Tik droši kā šonakt Apsēns savā mūžā nebūs gulējis,» Ilzenīca, pa pagalmu iedama, teica, «aiz divām atslēgām, ak, joki, joki!»
«Nu, viņam gan nemaz nav jocīgi ap dūšu, par to es galvoju,» tēvs smējās.
«Tas nāk no tam, ka viņa paradīzē nav nevienas čūskas,» Ieva sacīja un iegāja istabā.
* * *
Nakts patiesi nebija mūžīga, bet beidzās kā visas naktis. Apsēns rītā dzirdēja bezdelīgas sākam čirkstēt, lopus ganos izlaižam, šur tur pa pagalmu soļojam un saimnieku puišus uz darbu rīkojam. Bet kur mita, kur kavējās Ieva, kad tā nenāca viņu laist laukā?... Viņš gaidīja un gaidīja, un viņa nepacietība auga katru sekundi... Kā kad Ieva karstā istabā būtu palikuse slima, ko tad?...
Šādas un tamlīdzīgas domas to sāka mākt, kad pēdīgi soļi uz klēts trepēm nodipēja un durvis atvērās. Bet tā nebij Ievas balss, kas tagad viņam sitās ausīs, bet viņas tēva.