«Puiši, nākat šurp, ņemat šo lādi un ieceļat vāģos! Un tu, Juri, aizvedīsi viņu līdz ar zviedru arklu uz Pakulu kalēju. Viņam tagad esot ogles, jāliek tak reiz lāde apkalt. Tagad priekš tā īsti izdevīgs laiks. Klēts tā vai tā grīdas lāpīšanas dēļ jāiztīra. Saki, ka pēcāk arī pats aiziešu izrādīt, kā apkalumu vēlos. Aiznes arī Pakulu tēvam labas dienas no manis - un brauc lēnām, lai lāde nenoskrambājas.»
Ieslēgtajam, šos briesmīgos vārdus dzirdot, divreiz salts un divreiz karsts pārskrēja pa muguru. Viņa nelaimes mērs bij pilns. Uz Pakulām tapt aizvestam, uz Annas, viņa īstās, bagātās brūtes māju!... Andžs domāja, ka prātā jukšot. Būtu laikam arī jucis, kad viņa domas nebūtu pārtrauktas caur lādes pacelšanu, kas tagad tika nesta uz vāģiem - nē, stiepta. Lai gan reizu reizēm saimnieks uzsauca puišiem: «Lēnītēm, pamazītēm, bērni, lēnītēm, pamazītēm, ka nenolūst kājas!» - tad tomēr tie ar lādi tā apgājās, kā kad tā būtu bijuse no dzelzs. Šā un tā, uz augšu, uz leju svārstīta un grūstīta, celta un velta, sviesta un griezta, tā pēdīgi laimīgi atradās vāģos.
«Dzīvs Pakulās nenokļūšu,» Andžs domāja, kas, pa lādi viļādamies, bij sadauzījies kā aptrollēts ābols; «tavu nepaklausīgu puišu! - Ak Ieviņ, Ieviņ!»
Un, kā kad Ieva viņa saukšanu būtu dzirdējuse, tās balss čukstēja pie atslēgas cauruma:
«Es šorīt nekā nevarēju darīt, tēvs man nedeva klēts atslēgas, bet neizsamisies! Es tevi glābšu, tikai gaidi cerē un uztici! Jeb vai tu gribi, lai lādi tūlīt atslēdzu? Galvoju, ka tēvs nedusmosies, bet tevi ir tagad vēl kā dēlu slēgs savās rokās!»
«Nē, nē,» Andžs vaidēja, kam tak vēl bija cerība, ka viss ņems labu galu caur Ievas gudrību un asprātību, «lai mani ved vien; tās pusotras verstes līdz Pakulām gan izturēšu! Pēcāk tu arī turp aizej un saki, ka tev lādē kas aizmirsies, un tad mani izlaidīsi. Gan man tad izdosies nepamanītam no Pakulām tikt projām. Jeb labāk: nāc ap dienvidu laiku, kad visi guļ, tad tev vēl vieglāk izdosies mani izpestīt. - Kad tikai tēvs vien ko nav manījis!...»
«Neniekojies, viņš lādi jau sen gribēja likt apkalt. - Darīšu priekš tevis, kas vien stāv manā spēkā.»
«Jā, esi tik laba, mīļo Ieviņ, tu zini, cik ļoti tevi mīlēju!»
«Zinu, zinu (labāk vēl, nekā tu domā!) -»
«Iev, ko tu tur tausties ap lādi?» tēvs, istabas priekšā stāvēdams, jautāja.
«Tēt, es viņu drusciņ notīrīju no putekļiem un zirnekļu tīkliem.»
«Tā - tas labi, meit!»
Puisis, zirgu vāģos iejūdzis, aizbrauca. -
«Pipara puiši briesmīgi palaisti,» Andžs sūrojās, «visu viņi dara ačgārni! Tas ceļas no tam, ka saimnieks viņus godā par bērniem. Šitam vēršam Pipars lika lēnām braukt, lai lāde nenoskrambājoties, bet tas lec, ka lai izput!... Tavu nelīdzenu ceļu, liekas tīri tā, kā kad pa arumiem brauktu... Lai Dievs nedod, nupat gals klāt!...»
Bet gals nenāk tik ātri, kā domā. Kad Juris pie Pakulu smēdes apturēja vāģus, Apšēns lādē, paldies Dievam, vēl dvašoja.
Pēc kāda brīža lāde no vāģiem tika izcelta un nolikta smēdes priekšā.
«Brangs cēliens,» kalējs sacīja, «vai tur kas iekšā palicis?»
«Nē,» puisis atbildēja, «tukša kā izšauta plinte, bet skaties, kas tie par ozola dēļiem!»
Tad aizgāja uz istabu.
«Labas dienas saimniekam, un še Ieva jums arī ko stellē,» Juris teica uz Annu un iedeva tai vēstuli un atslēgu. Izbrīnējusēs Anna sūtījumu saņēma un iegāja savā kambarī. Vēstuli atplēsuse, tā lasīja:
«Mīļo Ann!
Viņsvētdien Tev apsolīju nedēļas laikā pierādīt, ka Apsēnu Andžs ir viltenieks. Man laimējies to izdarīt īsākā laikā. - Ņem to atslēgu, kuru Tev mūsu puisis Juris iedos, un atslēdz lādi, ko tas aizvedis pie jūsu kalēja. Lai netaptu par daudz pārsteigta, Tev saku iepriekš, ko Tu tajā atradīsi: mīļu divkājaini, kuru arī tikpat labi var saukt par «divbrūtaini»; apejies žēlīgi ar viņu, jo tas pagājušo nakti Tevis dēļ daudz cietis. Sveicini viņu arī no manis un saki, ja tas nākamo nakti tikpat saldi grib pavadīt kā izgājušo, tad lai nāk vien atkal šurp: lādes vietā tagad pārmaiņas dēļ klētī atradīsies veca zirņu tīne - tā viņu labprāt uzņems!
Ar vēlēšanos, lai Tu savu brūtganu tikpat ātri varētu aizmirst kā es savu, palieku
Tava draudzene Ieva.»
Bāla kā līķis Anna nolaida rokas. Tā tad bij taisnība, ko tikai par apmelošanu bij turējuse, kam bij bijusēs ticēt!
«Sātans no cilvēka!» viņas sakniebtās lupas murmināja un pirksti saplosīja vēstuli. «Lai es viņu tikpat ātri aizmirstu kā tu? Ha, ha, ha, - šī vēlēšanās, Ieviņ, bij gluži lieka! Bet paga, tu «divbrūtaini»! Es tev rādīšu, ka viņu ātrāki esmu aizmirsuse nekā tu...»
Varēja būt pagājušas stundas divas - mūžība priekš Andža. Bez nepatīkamās smakas tagad to sāka mocīt izsalkums un garš laiks. Redzēt jau nekā nevarēja un dzirdēt arī nekā cita nedzirdēja kā kalēja āmura varenos, vienlīdzīgos sitienus un plēšu švīkstēšanu.
Sāka kauties ar šādām tādām domām. Prātoja par Pakulu tīrumiem, ka tie ļoti labi stāvot un viņa nākamam sievastēvam atkal atmetīšot labu grasi, svēra un vērtēja viņa pilno naudas maku; apņēmās Annai, kad tā būšot viņa sieva, vairs neatļaut tā greznoties kā līdz šim, tai vairs nepirkt ādas cimdu utt. - Tikai tas vien viņam neiekrita prātā, ka Ieva pret viņu varēja būt spēlējuse nodevējas lomu...
Te uzreiz kliedziens no istabas puses pārtrauca viņa saldos sapņus:
«Vai Dieviņ, smēde deg! Uguns jau šaujas pa jumtu ārā! Kalēj! Kalēj!»
Andžs dzirdēja, ka kalējs āmuru nosvieda un izsteidzās ārā.
Nu puspaģībušā Apsēna ausīs viss tas troksnis atskanēja, kas pie ugunsgrēka dzirdams: meitiešu vaimanāšana, bērnu ķērkšana, ūdens liešanas plākšķēšana - un arvienu vairāk dzirdama, arvienu tuvāki nākdama ugunsliesmu sprakšķēšana.