Līdz neprātībai izmisušam ieslēgtam salti sviedri sāka pilēt no pieres.
Lāde bij tuvu pie smēdes un pievilkusēs petrolejas - cik viegli tā varēja aizdegties!...
Uguns sprakšķēšana tuvot tuvojās.
Andžam likās, ka viena puse lādei jau metas silta, dūmu smaka bij stipri saožama.
«Dievs, esi man, nabagam, žēlīgs,» puisis stenēja, «kad tikai lāde vien neaizdegtos, kad tak jel kādam iešautos prātā viņu no smēdes tālāk noraut nost!»
Bet nevienam cilvēkam neiešaujas prātā pie ugunsgrēka cita mantas glābt un savām likt sadegt.
Dūmi palika arvienu biezāki, nabags tikko vairs varēja atņemt elpu.
Te atkal sauciens atskanēja:
«Piparu lāde deg!» - un tūliņ otrs: «Vai Dieviņ, istabas jumtā uguns!»
Pārcilvēcīgiem spēkiem Andžs lūkoja lādes vāku atspiest vaļā - par velti! Bez palīdzības no ārienes tas nebij izdarāms, un no bailēm aizsmakušā balsī viņš tādēļ kliedza:
«Ai ļautiņi, glābjat - glābjat Piparu lādi!»
Bet uzreiz visapkārt bij kluss, tikai uguns sprakšķēšana vien dzirdama.
«Palīgā, ļautiņi, palīgā! Es sadegu!»
Un atkal tas lādes vāku mēģināja atlauzt.
«Pa - lī - - gā!...» Apsēns tagad deva ar kulakiem pa lādes vāku, ka tik skanēja vien.
«Nelīgo un nebungo tik stipri!» Anna piepeši cieti un nežēlīgi runāja. «Tevis tikpat neviens nedzird, visi ir pie istabas glābšanas, un no manis pestīšanas negaidi!»
«Anniņ, tu! Mīļā, žēlīgā, dārgā puķīt, rozīt, zelta magonīt, palīdzi, glāb!» Andžs kauca.
«Velti! Dārga gan esmu, bet nežēlīga - sauc tak Ievu palīgā, sauc manu naudas kuli!» Anna atbildēja.
«Ak Anniņ, ko tu gan domā - tu tak nedomāsi, ka es par tiesu, - tas tikai bija joks - ar Ievu norunāts joks - es jau viņu ne - es jau tak tevi vien patiesi mī- mī-mī - -»
Andžam, drebot kā apšu lapai, balss aizrāvās.
«Jo labāk, tad tu tagad nevainīgs cietīsi. Lai tās domas tev pasaldina nāves brīdi, kas drīzi būs klāt. -Es eju, bet pirms tev jāzin, ka caur mani ņem galu, - smēdi e s a i z d e d z i n ā j u!...»
«Palīgā, cilvēki, - ē - glābjat, es sadegu - ē!» nāves upuris kā traks bļāva.
Te lādes vāks atvērās...
«Ne tik dikti, mīļo znot! Lai gan kādi no mums ir bijuši akli, tad tomēr kurls mēs neviens neesam,» Pakulu tēvs rāmi sacīja.
Kā apstulbis ceļos tupošais Andžs skatījās apkārt. Vai bij apburts vai sapņoja?...
Nicīgi smaidīdami un īgni tajā skatīdamies, ap lādi stāvēja Pakulu tēvs, Anna roku rokā ar Ievu, Ilze, Līze, Pipars, kalējs un vēl daži citi. Ne lāde dega, nedz smēde, nedz istaba - tikai krietns skaidu un žagaru blāķis kūpēja tuvumā - tas bij bijis viss ugunsgrēks.
«Nē, nudie, nu gan vairs nemaz nav jaukuma, kad šādas lietas var notikt,» Līze, kuras mēle pirmā spruka vaļā, pukojās, «elles kāsi, tak jel kusti!» Un viņa tam ar slotas kātu, kas tai bij rokā, spēra pa muguru.
Ar šo sitienu nāca dzīvība aiz pārsteiguma sastingušajā Apsēnā.
«Ko - kas - kas tas - kur es esmu?...» viņš atžilbdams stomījās, gandrīz nezinādams, ko runāja, un uzlēca kājās.
«Du bist in das mein Paradiese, wo is nich kein čūska, bet zwei Ievas,» Līze mēdīja un rāva to aiz rokas ārā no lādes.
«Nāc šurp, jaunskungs, lai tev viņas stādu priekšā!»
Bet viņa nepaguva izpildīt savu nodomu, jo Apsēns spēji atsvabinājās no viņas rokas un kā neprātīgs laidās projām.
Lieliski, nerimstoši smiekli to pavadīja.
«Tas izzāļots priekš visa mūža,» Pipars pēdīgi sacīja.
«Saki labāk: izpiparots un izpakulots,» Līze pārlaboja, vēl arvienu smiedamās.
«Viņu vēl vajadzēja ilgāk spīdzināt,» Anna runāja, aizmūkošam stīvi pakaļ noskatīdamās, «pa pusei noslāpēt!»
«Es domāju, daudz netrūka, ka pavisam nenoslāpa,» ganu puika sacīja, kas dūmus lādē bij laidis iekšā.
«Esi mierā, meit, ka dabūjis tik daudz soda,» Pakulu tēvs teica, «cik daudz lielāku noziedznieku nekā Apsēns pasaulē nenodzīvo bez nekāda soda!»
«Tiesa gan,» Ieva piebilda, «no savas puses viņam arī vairāk nevēlu, esmu salīdzināta. - Bet nu, puiši, ceļat manu lielo pelu slazdu atkal atpakaļ vāģos! Kam tad nu viņu likt apkalt, kad ir nekalts izrādījies par derīgu!... Un lai šis notikums jums ir par brīdināšanu - dažs labs jūsu starpā staigā Apsēna pēdās!...»
Ar urravām un visādiem jokiem lādi iecēla atpakaļ vāģos.
«Viņu vajadzēja visos trīs lielajos svētkos uz baznīcas plača izstādīt pie nabagu lādes, lai puisieši viņu redz un atminas, kā neuzticība top sodīta,» Līze sacīja.
«Jā, un tev ar slotas kātu rokā viņā būtu jāstāv un viss no viena gala līdz otram jāizstāsta,» kāds smējās, «es saku, tā visus labotu.»
Saimei vēl šā un tā jokojot, Ieva roku rokā ar Annu aizgāja uz istabu. Draudzība, kurai bij draudējuse nīkšana, starp abām jauneklēm no jauna bij nodibināta un stiprāki nekā agrāk. -
Pēc četrām nedēļām Apsēnu Andžam bij kāzas ar kādu ārpagasta saimnieka meitu, kas tikpat slavena bij vecuma kā naudas ziņā. Viņš bij steidzies apprecēties, pirms velnam deviņi pāri pastalu nebij noplīsuši, vēsti par viņam notikušo ķezu apkārt nēsājot. Jo, kad tas būtu noticis, tad Apsēnam beztrūcīgi otri deviņi pāri būtu jānoplēš, pēc meitas meklējot, kas pie tā vēl ietu. Bet paruna saka, ka, karstu putru strebjot, lūpas sadegot, un es bīstos, ka jaunā vīra dzīve laulībā no jauna nepierāda šo vārdu patiesību.
PĒRKOŅA NEGAISS
Par visu, kas pēc ceturtās lūgšanas pie miesas uzturēšanas un vajadzības pieder, par visu to Roplaiņu saimnieks Dievam varēja pateikties. Bet viņš nebij bagāts, kā ļaudis runāja, nebija arī skops, par kādu viņu arī dēvēja. Ieņēmumus gudri palielinot un izvairoties no katras veltīgas izdošanas, viņš tikai bij pratis izsargāties no parādu taisīšanas un šādā kārtā ieguvis bagātnieka un skopiķa slavu. Ka viņu par bagātnieku sauca, tas jau nu, zināms, viņam patika, un viņš tam nepretojās, ja tas arī notika, viņam dzirdot; bet, ka to dēvēja par skopu, tas Roplaiņam dažu labu reizi ķērās pie sirds, un viņš jutās vilināts rādīt ļaudīm, cik netaisnas tādas valodas bija. Bet kā prātīgs vīrs viņš ikreiz atkal apdomājās un nekā nedarīja, lai cilvēki domātu par viņu labāk. «Lai viņi pļāpā vien,» viņš pie sevis sacīja, «kad es tikai savu sirdi zinu tīru no šāda netikuma. Labāk dzirdēt par bagātību un skopumu nekā par izšķērdību un parādiem.» Parādi! Jā, tas bij neglīts vārds, vārds, kura Roplains nebūt nevarēja ieredzēt. Parādi - tā sauca nemīļos viesus, kurus izdzīt no savas mājas Roplains ilgus gadus sūri, grūti bij pūlējies.