Jo viņš vienumēr nebija bijis «bagātais» Roplains. Tie laiki vēl nebij tāļu, kad gandrīz neviens nezināja, vai kāds Andrievs Ošs - kas tad arī ievēro vienkāršu kalpu? -pagastā bij vai nebij. Tik tad vien, kad viņš Roplaiņu saimnieka meitu apprecēja, un vēl vairāk tad, kad tas pēc sievastēva nāves uzņēma viņa mājas, niecīgu parādu parādos iekritušu nomas vietu, - tikai tad vien vēl viņu sāka ievērot.
Ļaudis toreiz diezgan nevarēja izlauzīt savas galvas, kādēļ Ošs sev tik smagu parādu nastu kraujot uz pleciem. «Aiz muļķības,» vieni prātoja, «tāpēc ka viņš arī reiz grib būt saimnieks,» otri gudroja; bet visi tai ziņā bij vienos prātos, ka ilgāki kā gadu Ošs Roplaiņu nevaldīšot. Bet viņš tos tomēr valdīja ilgāki. Pagāja viens divi gadi, un āmurs Oša mantas neizklīdināja. Pagāja vēl kādi gadi, un, arē - Roplains vairs neslīdēja uz leju, bet sāka celties. Piecu govju vietā tagad stāvēja septiņas viņa kūtī viņam piederēja trīs zirgi un nomas parāds, kas tam muižai bij jāmaksā, bij uz pusi mazāks nekā agrāk. Bez tam viņš noalgoja savus dienestniekus ar tādu kārtību un pareizību, kas varēja par priekšzīmi būt pagasta bagātākajiem saimniekiem. Tādēļ tad arī notika ka Ošam nekad nebija jāsūdzas par puišu un meitu trūkumu, kā tas pastāvīgi bija noticis pie viņas sievastēva; viņš varēja saderēt labākos spēkus.
Tā, lūk, Roplaiņi cēlās un cēlās un nāca slavā un līdz ar viņiem Ošs. Pirms tas vēl nebija aizmaksājis savus parādus, viņu jau turēja par pārtikušu un, kad tas tikko bij ticis ar visiem līdzīgs, jau par bagātu. Un, tā kā vispārīgi bagāto slavē arī par laimīgo, tad jau citādi nevarēja būt, ka Ošu arī par tādu uzskatīja un - apskauda. Un patiesi, nelaimīgs Ošs arī gan nejutās pēc visiem tiem pārciestiem grūtiem laikiem, bet kaut kas ir tagad viņa sirdi spieda, kaut kas tam radīja dažu rūgtu acumirkli. Šo bēdu un raižu cēlonis bija viņa Krustiņš, viņa vienīgais dēls. Viņš gan bija tēva sejā atsities, bet tēva tikuma viņam nebij. Pie kā vaina bij meklējama, ka tas bij kļuvis vieglprātīgs un palaidnīgs - vai pie tēva, kas, kaudamies ar trūkumu un parādu deldēšanu, par maz bij licis vērā dēla audzināšanu; vai pie mātes, kas vienīgo bērnu bij lutinājuse, par maz rājuse; vai pie Krustiņa paša, kas tēva dažreizējās pamācīšanas un mātes laipnās mācības bij laidis vējā, - kas to varēja izšķirt! Ja tēvs bij vainīgs, tad viņš arī visvairāk cieta, tik bēdīgu patiesību atzīstot; mazāk bēdājās māte, kura, kā jau vienīgā bērna māte, ticēja dēla nemaldībai un no šādas ticības nelikās atgriezties pat caur viņa vainām, priekš kurām visām viņa lēti atrada derīgas aizbildināšanas. Un, taisnību sakot; nezin cik nekrietns vai nederīgs Krustiņš jau arī nebija. Nē. Skolā nu gan tas nebij iemantojis nekādas ievērošanas, bet mājā - mājā viņš strādāja, ka prieks bij ko redzēt! Jau ar sešpadsmit gadiem Krustiņš pilnīgi izpildīja pieauguša cilvēka vietu un rīkojās ar arklu, izkapti un spriguli kā ar kavēklēm. Deviņpadsmit gadus vecs būdams, viņš nebija nedz labāks, nedz sliktāks par lielāko daļu no mūsu jaunekļiem. Kad vien varēdams viņš labprāt piedzērās, bij liels krogu un visādu citādu prieku cienītājs, apmeklēja katru māju balli, spēlēja uz naudu, ja tam kāda kapeika bij makā, un labprāt sadraudzējās ar tēva dienestniecēm. Ilgu laiku tēvs nekā nemanīja, jo Krustiņš ļoti labi viņam prata slēpt visu, par ko domāja, ka tas tēvam varētu nepatikt. Un, kā tas notiek dažu labu reizi, ka sveši mums atver acis par mūsu pašu lietu stāvokli, tā notika arī pie Roplaiņa.
No tālākiem ciemiem pārnākdams, Ošs reiz iegriezās baznīcas krogā. Pašulaik metās krēsla. Kroga istabā brīdi sēdējis un atpūties, viņš patlaban gribēja piecelties un iet, kad divi jauni vīrieši ienāca, kādas pudeles alus izpirka un, Oša nepamanīdami vai nepazīdami, netāļu no viņa nosēdās un jautri sāka sarunāties.
«Bet saki jel, Paul!» viens no viņiem pusdiktā balsī iesaucās, kad brīdi par šo un to bij pļāpājuši, «stāsti man, - kā stāv ar Dzeni? Tu, viņa kaimiņš, būsi dzirdējis, vai viņš jau vesels. Laikam gan vēl ne?»
«Kas nu deva!» uzrunātais klusu atteica un smējās. «Tāds robs tik ātri nesadzīs, it īpaši vēl, ja tas ir skrodera galvā!»
«Nu, arī cita cilvēka galvā viņš tik drīzi neaizaugtu,» pirmais runāja, «tas bija par tiesu spēriens! Bet vajadzēja ar! Dzenis jau par daudz sāka degunu celt uz augšu un kālab tad viņš arī lakstojās visu vakaru ap Liepkāju Ažu, viņš tak labi zina, ka tā bij jaunā Oša jaunkundze.»
«Ej nu prasi!» Pauls sacīja. «Bij jau muļķība, it kā meitu būtu bijis trūkums! Bet laime tikai, ka neviens nezina, kas Dzeņam iekalis caurumu galvā, citādi Krustiņam klātos slikti. Ticu, ka tēvs viņam divus tādus robus iesistu galvā, ja to dabūtu zināt.»