«Jā,» pirmais sacīja un raustīja plecus «es tur netieku gudrs! Visi lielī veci par prātīgu, stingru un tik taupīgu, ka kapeiku apgriežot trīs reizes riņķī pirms to dodot no rokas laukā - un dēls laiž vaļā, ka kūp vien! Kā tas var būt Paul?»
Pauls garšīgi pasmējās, iztukšoja glāzi un noglaudīja savas ūsiņas.
«Kā tas var būt, Mārc?» viņš atkārtoja. «Ta tad jautājums! Krustiņam nav tās krājēja dabas, kas tēvam. Ko viņš nopelna, to viņš notērē. Un, ja ar to nepietiek, tad jau tak mātei arī vēl atliek kāda kapeika priekš vienīgā, un, ja ar to vēl nepietiek, - nu, vai tad nu Roplaiņu saimnieka dēlam aizdevēju trūkst!» Un, tuvu noliecies pie drauga auss, tas gluži klusu turpināja: «Es jau Krustiņa lietas pazīstu un zinu, ka tu nepļāpāsi: Krustiņš še mūsu krodzeniekam parādā tepat jau trīsdesmit - -»
Viņš nenobeidza, bet berzēja ātri labās rokas īkšķi pret garo pirkstu un smīnēja.
«Patiesi?» Mārcis brīnojās.
Roplains piecēlās un atstāja kroga istabu.
* * *
Kad otrā dienā saimnieks ar saimnieci vieni paši bij istabā, pirmais vārdu pa vārdam sievai atstāstīja vakar dzirdēto.
«Ko tu par to saki?» viņš nopietni un bēdīgi jautāja.
Saimniece iesāka raudāt.
«Vai tad tu arī visam tam tici, ko ļaudis pļāpā,» viņa sacīja, «vai tad nu mūsu Krustiņš jau tik slikts, ka viņš tādus burlaka darbus pastrādās! Ak Dievs, ak Dievs, tavu ļaunu cilvēku, tavu Jaunu mēļu! Ko gan Krustiņš tiem sliktu darījis, kad viņi tā par viņu runā!»
«Jautāsim pašu Krustiņu par šo lietu,» Roplains sacīja un pasauca dēlu. kas sētā skaldīja malku.
Tas ienāca. Skaists, zaļoksnis jauneklis, ar kuru tēvs, māte tiešām varēja lepoties.
«Vai tu viņsvētdien ballē tikies ar Dzeni?» tēvs vaicāja.
Krustiņš uzlūkoja tēvu un tad māti, kas priekšauta stūrī slaucīja acis, un atbildēja nedroši:
«Tikos gan.»
«Nu tad tu arī zināsi, kas viņam pārsita galvu?»
Krustiņš gandrīz nemanot sarāvās un atbildēja: «Galvu sasitis? Par to nekā nezinu.»
Roplaiņam asinis sakāpa vaigos.
«Tā, par to nekā nezini? Nu, tad es vairāk zinu nekā tu: tu pats esi šo varoņa darbu izdarījis!» viņš sacīja.
«Kas tev to stāstījis, tēv, tas melojis, es tev vēlreiz saku, es Dzeņam neesmu sitis!»
«Melis tu!» tēvs dēlam uzbrēca. «Vai tu nekaunies mani stāvu apmelot, vai man liecinieki būs jāmeklē, ko.»
«Meklēt jau vari, bet es tev saku, ka tikai viltīgus atradīsi,» Krustiņš atbildēja, iedomādamies savu draugu pārbaudītās uzticības.
«Bezkaunīgais bērns!» tēvs izsaucās, dusmu pārņemts, un cirta Krustiņam pliķi vaigā. «Vai Pūlīšu Pauls viltīgs liecinieks, atbildi!»
«Krustiņ, Krustiņ, neliedzies jel ilgāk, ja esi pie vainas,» māte tagad lūdzās, mezdamās starp tēvu un dēlu, «nesadusmo tēva vēl vairāk. Atbildi man, - vai tu Dzeni siti.»
«Jā,» Krustiņš tikko dzirdami atbildēja ar bālām lūpām.
Māte atkrita krēslā un aizsedza vaigu ar priekšautu.
«Ar kādu jaunkundzi tu visvairāk dancoji tanī vakarā,» tēvs pratināja tāļāk, sevišķu svaru likdams uz vārdu «jaunkundze».
«Ar Liepkāju Ažu.»
Ošs pasmējās rūgti.
«Vai dzirdi, Maij,» viņš runāja, pagriezies uz sievu, «vai dzirdi, kādas tava godīgā dēla dancotājas, Divi bērni šitai j a u n k u n d z e i jau ir, vai tu vēl trešā tēvs gribi būt?»
Krustiņš cieta klusu; māte sāka dikti šņukstēt.
«Kad ar tik smalkām mamzelēm nododas, tad ar tik vien naudas nevar iztikt, cik tu no mums esi dabūjis, - kā stāv ar taviem parādiem,» tēvs atkal jautāja.
Krustiņš novērsās un neatbildēja.
«Kā stāv ar taviem parādiem,» tēvs atkārtoja.
«Tu jau gan zini, ko tad nu vēl prasi,» dēls lēnām atteica.
«Bet es to no tavas paša mutes gribu dzirdēt - var būt, ka man arī par šo lietu pienestas nepareizas ziņas.»
Brīdi Krustiņš stāvēja, nekā nesacīdams; viņa vaigi kvēloja kā ugunī, viņa mirkļi saistījās pie zemes.
Tad tas ar pēkšņu iekustēšanos piegāja pie tēva un, acu nepaceldams, satvēra tā roku.
«Tēt, mīļo tēt, piedod nu vēl šoreiz -» viņš lūdzās asaru apspiestā balsī, «pats īsti nezinu, kā tas viss noticis, mans vieglais prāts mani tik tālu novedis, - bet es tev apsolu - otrā reizē - nākamībā - nekad vairs netaisīšu parādus - uz priekšu būšu godīgs -»
Viņam asaras sāka birt pār vaigiem, tas iesviedās gultā un šņukstēja.
Nožēlošanas asaras ir labākais ūdens, ar ko apdzēst dusmu liesmas. Arī pie Oša tās drīzi noslāpa, skatoties dēla sirdssāpēs. Viņš piegāja pie gultas, uzlika roku uz Krustiņa pleca un sacīja:
«Labi, gribu tev ticēt, dēls. Bet esi arī vīrs pie vārda. Drīzi vien aizmirstas šādos acumirkļos dotās apsolīšanas - lai pie tevis tā nenotiek! Apdomā arī, ka mēs nemaz neesam tik bagāti, kā ļaudis mūs iedaudzinājuši, un ierīko turpmāk savas izdošanas nevis pēc mūsu slavas, bet pēc mūsu patiesas paspēšanas.»
Šie vārdi bij pirmie un pēdējie šinī lietā. Parāds krogā bez tālākām pārmešanām tika aizmaksāts un tēvs ar dēlu atkal dzīvoja vislabākajā satiksmē. Krustiņš, pārspēts no tēva laipnuma, bij kā izmainīts. Viņš vairs neklīda apkārt pa ballēm, nepalika svētdienās pēc dievvārdiem, «sarunādamies ar draugiem», līdz vēlam vakaram baznīcas krogā, negāja vairs kaimiņos «avīžu lasīt», bij, ar vārdu sakot, patiesi labojies. Tā aiztecēja vairāk nekā pusgads. Roplaiņa sirds metās dien no dienas vieglāka, viņa acis spulgoja priekā, uzskatot veselībā ziedošo dēla augumu, kas tagad tēvam katrā ziņā sāka līdzināties. Arī māte priecājās, bet nevis par Krustiņa labošanos, laboties jau viņam nevajadzēja, bet par jauko saskaņu, kas tagad valdīja starp tēvu un dēlu.