* * *
Rudenī kādi vairāk ievēroti puiši izrīkoja lielisku balli. Runāja, ka divi iršeniešu kolonisti, no Mercu muzikāliskās famīlijas, ar klarnetēm un divi latvieši, viens ar vijolēm, otrs ar «basu», tanī vakarā spēlēšot. Izrīkotāji jau nedēļām iepriekš ielūdza viesus. Arī Krustiņu uzaicināja. Kādēļ tas atkal pēc ilgāka laika lai reiz negāja palocīt kājas pēc tik brangas mūzikas! Viņš runāja ar māti, lai sakot tēvam, ka šis arī balli gribot apmeklēt. Pašam bija nezin aiz kāda iemesla kauns to darīt.
«Man tur nav nekas pretī, vari jau iet,» Ošs Krustiņam sacīja. «Kur tad nu citur kā klubās jaunam cilvēkam jau arī vajaga sava jautra brītiņa. Bet nepalieci tur līdz rītam, esi jau priekš pusnakts atkal atpakaļ, es tevis gaidīšu,» viņš noteikti pielika.
Krustiņš to apsolīja.
Ballē viņa vecie draugi viņu saņēma ar patiesu prieku. Pūlīšu Pauls, kas jau senāki Krustiņam bij izskaidrojis, kā Ošs ticis pie viņa noslēpumiem, ņēmās tūdaļ viņam stādīt priekšā kādu pusduci tam nepazīstamu jaunkundžu, un skroderis Dzenis visā kārtībā noslēdza mieru ar Krustiņu. Mūzika bij laba, t. i., viņa turēja rakstu un bija trokšņaina, un vairāk īpašību labai zemju mūzikai nevajaga, jautrība liela un vispārīga. Ap pusnakti tā stāvēja savā augstākajā virzienā. Krustiņš atminējās sava solījuma, bet tam vēl nemaz negribējās iet uz mājām. Ārā no dancošanas sakarsušo pieri vēsinādams, viņš domāja, ko darīt. Lauzt vārdu? Nē, tā tak nedrīkstēja. Bet visu šo prieku vidū, klausoties šai jautrajā mūzikā, viņam tēva pavēle izlikās nelaipna un bez kāda mērķa. Kāpēc viņš nedrīkstēja palikt līdz balles beigām?...
Te pienāca Pauls.
«Nu, tu pagāns, kur tad tu dzīvo!» tas izsaucās. «Nupat sākas pranksēse, un man vajaga otra dancotāja. Nāc - jaunkundzi tev arī jau esmu izgādājis šā vakara kronī, skaisto Sētmalu Madu.»
«Man jāiet uz māju,» Krustiņš atbildēja.
«Oho! Ko tad tas lai nozīmē?» Pauls jautāja.
«Esmu jau piekusis!» Krustiņš sacīja.
«Ej nu, neblēņojies!» Pauls errīgi izsaucās. «Tēviņš kā milzums un jau piekusis? Jāsmejas, nudien! Stāsti labāk taisnību un saki, ka mājā tevis gaida vecis ar rīksti rokā. Vai nav tā?...»
Ja nebūtu bijis tik tumšs, tad Pauls būtu manījis, ka viņa draugs nosarka, bet tā viņš tikai dzirdēja Krustiņu īsi pasmejamies un atbildam:
«Vecis ar rīksti rokā! Kā lai to saprotu?...» Un, Paula elkoni satvēris, viņš griezās atpakaļ danču istabā uzsākt franksēsi ar skaisto Sētmalu Madu.
Diena jau sāka aust, kad Krustiņš pārnāca mājās. Viņš skaisto Madu bij pavadījis labu gabalu un par šādu uzmanību trīs vai četras bučiņas saņēmis, kas viņu bij padarījušas traki priecīgu. Bet, jo vairāk viņš Roplaiņiem tuvojās, jo vairāk zuda viņa jautrība, un, priekšējā saimnieka istabā ieejot, tam uzkrita kā akmens uz sirds. Lai gan Krustiņš durvis bij lēni atvēris un vecāki dibinistabā gulēja, tad tomēr tēvs viņa nākšanu bij dzirdējis. Viņš izbāza galvu pa durvīm, paskatījās Krustiņā aizvēra durvis, un Krustiņš dzirdēja, ka tēvs atkal atsviedās gultā atpakaļ, ka tā nobrākšējās.
Kad Krustiņš bij izgulējies un ap pusdienas laiku piecēlies, tēvs ienāca pie viņa istabā. Brīdi dēlā klusēdams noskatījies, tas sacīja stingrā balsī:
«Kādēļ tu vakar nenāci noteiktā laikā uz māju? Tu tak man to apsolīji! - - Lai šī ir pēdējā reize, kad tu manai pavēlei neklausi! Es citādi būšu piespiests apieties ar tevi savādāk. Liec to vērā!»
To teicis, viņš Krustiņu atstāja vienu, kas bij priecīgs, ka rājiens iznācis tik īss; viņš bija sagaidījis daudz garāku. daudz bargāku. Un tak viņš atkal nevarēja apspiest sevišķa rūgtuma pret tēvu. Kas tad tā nu gan bij par lielu nelaimi, ka viņš ilgāk bij palicis ballē? Tēvs taču zināja, ka balle nebij bijuse krogā, bet godīga saimnieka mājās. Un turklāt Krustiņš tik ilgu laiku bij turējies tik godīgi! To gan tēvam vajadzēja apdomāt, pirms viņš izrunāja tik cietus vārdus! «Es citādi būšu piespiests apieties ar tevi savādāk...» Ko viņš ar to gribēja teikt? Viņš taču patiesi «rīksti» negribēja ņemt rokā?...
Nākošā svētdienā Krustiņš apvilkās svētdienas drēbes, gribēdams apmeklēt Paulu. Jo to, ko draugs viņam klaji bij teicis acīs, ka šis laikam pēc atgadījuma ar Dzeni stāvot zem tēva pātagas, to viņš arī no citiem bij dzirdējis vai nu vairāk, vai mazāk zobgalīgā kārtā, un tā kā Krustiņš caur tādām runām jutās aizskārts, tad viņš gribēja rādīt, ka tas bija tikpat brīvs kā agrāk.
«Kurp iesi?» tēvs jautāja, dēlu pamanījis klētī ģērbjamies.
«Uz Paulu,» Krustiņš atbildēja, «viņam nāk avīze, un es tagad ilgi nekādā laikrakstā neesmu ieskatījies.»
«Vai zini, Krustiņ,» Ošs sacīja un soļoja pa klēti uz priekšu un atpakaļ, «es jau tev vienmēr kaut ko gribēju sacīt: man tava draudzība ar Paulu nemaz nepatīk. Viņš ir iekliegts par ļoti vieglprātīgu cilvēku, un es zinu, ka tā ir patiesība. Tādēļ būtu labāk, ja tu ar viņu nesaietos. Bet, ja nu tu no viņa kā no no veca skolas biedra pavisam negribi atsacīties, tad lai viņš apmeklē tevi. Es tam nepretošos. Labāki jau arī izskatās, kad viņš nāk uz tevi, nekā kad tu ej uz viņu, jo tu esi saimnieka dēls, viņš turpretim vienkāršs puisis. Bet par avīzi tev saka. ka parīt braukšu uz Rīgu un pastellēšu priekš tevis «Balsi», vai kādu avīzi vien pats vēlies. Bez avīzes jau arī nevar iztikt cilvēks dzīvo tīri kā maisā.»
Vērmeļu pilienam, kas jau bij Krustiņa sirdī, tagad pievienojās otrs, kura pat prieks par apsolīto avīzi nevarēja sasaldināt. Nu viņam tēvs jau aizliedza apmeklēt savus draugus! Kas vēl nenotiks!... Bet viņš paklausīja un novilka atkal svētdienas drēbes.