«Bet ko tad lai nu pa māju iesāku?» viņš pusdikti, it kā uz sevi sacīja un iekāra tās skapī.
«Mans mīļais, ko tad tu darīji citām svētdienām!» tēvs runāja. «Varētu jau arī kādreiz dziesmu grāmatu vai bībeli paņemt rokā, kauns jau vis nebūtu.»
Dēls novērsās, lai tēvs nepamanītu viņa smaidu. Vai vecais patiesi viņu gribēja pataisīt par vecu bābu!... Istabā nonācis, tas ar puisi Ādamu sāka spēlēt uz «spičkām».
Nedēļa pagāja. Svētdienā tēvs vēl nebija no pilsētas mājā. Krustiņš viens pats aizgāja uz baznīcu. Pēc dievvārdiem viņš krogā satikās ar Paulu.
«Nu kādēļ tu man viņsvētdien velti liki gaidīt?» viņš tam vaicāja.
«Ko lai dara,» Krustiņš atbildēja, «ar sasietām kājām tak nevar dancot!»
«Tā! Tad tu patiesi stāvi zem policijas uzraudzības - nu, daudz laimes!» Pauls izsaucās. «Bet kas tavam večam īsti nācis prātā?»
«Ej nu sazini! Bet nudie, viņš ar mani tā sāk apieties kā ar mazu bērnu. Negribēju gan nevienam par to nekā stāstīt, bet tu jau no laika gala zini visas manas lietas, ko lai tev tur slēpju!»
Un Krustiņš draugam sūdzēja savu postu, tam visu izstāstīdams, kas starp viņu un tēvu bij noticis.
«Nudie pavisam ērmots ķerlis tavs vecis,» Pauls brīnējās, «vai viņš tevi par mūku grib pataisīt? Un mūsu draudzība viņam arī nepatīk! Nu! -Bet tevi apmeklēt viņš man tak atļauj! Bet ko tad lai mēs jūsu mājā iesākam? Tavu veču klātbūšanā divi tādi jauni cilvēki kā mēs tak nekā lāga nevar runāt! Veciem sava runa, jauniem sava!... Bet nesēdēsim te tā sausā kā siļķes bez sālījuma! Nezin kad mums atkal gadīsies tik izdevīgs brīdis kā tagad - izdzert kopā glāzi alus. Un bez tevis, tici vai netici, man nekas uz pusi tā nesmeķē kā kopā ar tevi! Vai tev ir nauda?»
Krustiņš nosarka un atbildēja: «Nē.»
«To jau domāju!» Pauls smējās. «Vecais nav vis tik muļķis, ka tas tev tik vienu spārnu apcirps un otru atstās tādu pašu! Bet nesaki nekā! Kamēr man vēl kapeika kulē, tikmēr tev arī netrūks. Mana vecene pārdeva jērus un kā kristīga māte manis pie tam arī neaizmirsa. Skaties šurp!» Un viņš izvilka no bikšu kules trīs vienrubļa gabalus, kas tur tāpat bez maka bij vārtījušies.
«Bet tā arī it acumirkli visa mana nauda,» viņš turpināja, «ja gribi, iegriez viņam, i tad tagad ne plika graša neizrausi no saimnieka, kas rudens rentei krāj naudu... Bet domāju, ka ar šitām papīra lupatām šim vakaram pietiks.»
Pietika... Nē, ir vēl atlika... Kad vēlu ap pusnakti draugi roku rokā atstāja krogu, tad Paulam vēl divdesmit kapeikas žvakstēja kabatā.
«Nudie, tu esi mans labākais draugs!» ceļā Krustiņš ar pusstīvu mēli runāja, «nudie, visuzticamākais, lai gan tu esi vainīgs, ka visā tai sasodītā ķezā iekļuvu - jānudie!»
«Tici droši,» Pauls tādu pašu mēli dievojās, «tici droši, ka caur mani mūžam vairs nekādā ķezā neiestigsi - nemūžam vairs!... Un gan es par to gādāšu, ka mēs vēl dažu labu reizi tiksimies un nevis Roplaiņos... Roplaiņos ne!... Kas to arī būtu domājis, ka sienām ausis!»
Kad viņiem bija jāšķiras, tad vēlreiz atkārtojās draudzības vārdu izmainīšana.
«Sveiks, brālīt!» Krustiņš izsaucās un kratīja dikti Paula roku.
«Sveiks!» šis runāja un apķērās Krustiņam ap kaklu.
«Nei uguns, ūdens mūs var šķirt -»
«Nei ļauni cilvēki!...» Pauls nobeidza.
Pāri reižu dzirdami sabučojušies, viņi šķīrās, un katrs gāja savu ceļu.
* * *
«Kad tu vakar pārnāci mājā?» pirmdienas rītā māte jautāja Krustiņam priekš viņa saimniekistabā putras bļodu uzlikdama uz galda, «es tevis nedzirdēju ienākam.»
«Es nezinu,» dēls strupi atbildēja, ar karoti maisīdams pa putru, kas tam izlikās gluži riebīga. «Kas tad bij?»
«Nekas, es tikai domāju, ka tēvs, ja tas dabūtu zināt ka tu vakar tik ilgi pa krogu nodzīvojis, atkal būtu ļoti dusmīgs. Tā tev, dēls, nevajadzēja darīt.»
«Nevajadzēja darīt!» Krustiņš, kura prāti vēl pilnīgi nebija apmierinājušies no vakarējā dzēruma, pikti iesaucās un uzsvieda karoti uz galda. «Nevajadzēja darīt! Ko tad esmu padarījis, ko noziedzies! Vai nu arī tu līdz ar tēvu sāksi man krist virsū! V i e n u reizi pusgadā palieku ilgāki uz lauka, un tūlīt mani ar pārmetumiem bērtin apber! Vai tad jūs par tiesu gribat, lai es tikai mājā vien pūstu, lai vecās bābas no aizkrāsnes trencu laukā un pats sēstos viņu vietā?»
«Nebaries jau nu, nebaries!» māte Krustiņu lūkoja mierināt, pacēla karoti, kas bij nokrituse zemē, noslaucīja to un ielika to atkal putrā. «Es jau no savas puses nesaku nekā kad tikai tēvs -»
«Tēvs,» Krustiņš māti pārtrauca, bet runāja rāmākā balsī nekā papriekšu, «ko tēvs no manis īsti grib? Visa pasaule smejas, ka mani par mūku gribot pārvērst. ka mani mucā turot un pa spundi barojot!... Nudie, ja jaunībā jautra acumirkļa nedrīkst baudīt, kad tad priekš tam laiks?... Ar ķeģi jau nemūžam uz krogu nelēkšu, ar trim kājām nedancošu! Vakar ar Paulu izdzēru kādas pudeles alus un kādus šņabjus - kam no tā tikuse skāde? Vai caur to esmu kļuvis sliktāks? Vai tas manai veselībai kaitējis? Šorīt tāpat līdz ar citiem visiem biju pie darba un esmu vairāk pastrādājis nekā katrs no viņiem... Skaties Ādamā, tēva mīļajā puisī, kas nevienu nakti bez miega nav pavadījis, skaties manī: kāds viņš, kāds es? Asaka pret zivi... Un kad es viens pats tā dzīvotu! Bet no maniem pazīstamiem neviens nav labāks par mani, izņemot Ādamu, cilvēku, pie kura Dievs pārskatījies, viņu par vīrieti radīdams. Un neviens tēvs, neviena māte tā nesūrojas par savu bērnu kā jūs par mani!»
«Nesaki tu «jūs,»» māte runāja labinādama, «es jau nekad neesmu teikuse, ka neesmu ar tevi mierā... Ir jau tiesa, ja jaunība aiziet bez priekiem, vecums vairs nesniedz nenieka, to redzu pate pie sevis. Bet man tikai bailes, ka tu atkal ar tēvu nesanīsties, un tādēļ es runāju...»