Šīs bailes tad arī bija cēlonis, kādēļ tēvs, pārbraucis mājā, nekā nedabūja zināt par Krustiņa satikšanos ar Paulu. Māte par to cieta pavisam klusu un kas cits Roplaiņam par to lai stāstīja? Saime, ieskaitot labo Ādamu, tak nu gan ne. Kādēļ viņa lai tinas ap saimnieka famīlijas būšanām? Kāds labs no tā varēja atlēkt? Saimnieka dusmas pret savējiem, saimnieces un Krustiņa ienaids pret saimi būtu šādas pļāpāšanas panākumi. Jāprot, lūk, dzīvot!
Un tā tad notikās bieži un biežāki, ka Krustiņš, tēvam šādās tādās darīšanās izbraucot uz lauka, kapā ar Paulu apmeklēja gan krogu, gan savas zeltenītes, gan balles. Bet tas sāka arī notikt, tēvam mājā esot. Viņš jau dēlam atļāva apmeklēt balles, un šis tagad bij tik gudrs un noteiktā laikā nāca mājā. Bet vai, uz balli ejot, nevar apmaldīties un nokļūt kur citur?... Vai dažreiz nepietika, ka slavas dēļ ballē tikai parādījās vien un tad atkal pazuda... Un bez tam Krustiņš viens pats savā istabā gulēja un reiz redzēja, ka kaķis pa vaļēju logu tajā ielēca un atkal izlēca...
Tā notikās, ka, tēvam ar priecīgu un priecīgāku prātu skatoties nākamībā, Krustiņš vienmēr ciešāki saistījās vieglprātības un palaidnības valgos.
Gan reizu reizēm brīdinoša balss pacēlās viņa krūtīs, kas runāja: «Tu nedari pareizi, tēvu tā mānīdams,» - gan reizēm viņa sirds pukstēja dīvaini, tēvam saltus melus stāstot priekšā; bet tad viņš atkal drīzi apmierinājās, sev sacīdams, ka vecis pats pie visa tā vainīgs, tādēļ ka tas viņam aizliedza baudījumus, uz kuriem jaunība viņam deva tiesību.
Bet gluži tā apklusināt savu apziņu kā agrāk viņš tamēr nevarēja. Kad agrāk viņš tēvam kaut ko bij slēpis, tad viņš bij varējis mierināties ar domām, ka tēvs, ja viņš to arī dabūtu zināt, varbūt nemaz nedusmotos. Tagad Krustiņš skaidri zināja, ka viņš taisni darīja pret tēva bausli.
* * *
Bija atkal vasara un liela tirgus priekšvakars. Apkārtējie krogi bij pilni čigānu, lopu kupču un dažādu ļaužu, kas visi no rītdienas vai nu godīgā, vai citādā kārtā gribēja ko pelnīt. Arī Roplaiņiem tuvais baznīcas krogs bij cilvēku kā bāztin piebāzts.
Roplaiņa nebij mājās, viņš bij aizbraucis uz pilsētu.
Aizbraucot viņš dēlam bij piesacījis, lai naktīs priekš un pēc tirgus stingri apsargājot zirgus, jo šajās naktīs jau zirgu zagļi visnaigāki kopj savu amatu. Tādēļ arī Krustiņam plinte karājās plecos, kad tas kopā ar Ādamu krēslā jāja pieguļā.
«Kas tur tā spīd kā sudrabs?» Ādams sacīja, gar mājas aku jādams. «Vai tā nav nauda?»
«Tā ir atslēga,» Krustiņš atbildēja, no zirga nolēkdams un priekšmetu paceldams, «mūsu skapja atslēga - māte viņu būs pazaudējuse.»
Viņš to iebāza kabatā.
«Es paģērēšu lielas atradības, ja tā jūsu naudas skapja atslēga,» Ādams jokojās.
«Nezinu, vai tu varēsi, ja atradības jādod pēc naudas vairuma, kas guļ aiz šās atslēgas.»
«Nu, kāds tūkstotis droši vien tur būs!»
«Nevaru teikt, tu jau zini, tēvs mani tur par sliktu naudas skaitītāju un tamdēļ to vienmēr dara pats!» Krustiņš smējās.
Kad zirgi bij saslēgti dzelzs pinekļos un pieguļnieku uguns uzkurināta, Krustiņš par brīdi sacīja uz Ādamu:
«Vai zini ko, Ādam: esi tik labs un paliec kādu laiciņu viens pats pie zirgiem. Man drusciņ gribas aizskriet uz krogu, paskatīšos, cik raibi tur iet, nav jau tāļu, un velns jau viņus tikmēr neraus! Miegains tu arī neesi, gan es tev atkal kādā citā reizē labprāt paklausīšu.»
«Šovakar tev nu gan nevajadzēja iet!» Ādams atteica. «Kādēļ ne? Vai bīsties no zagļiem?»
«No tiem nu gan ne, priekš kā tad mums še plinte līdz, bet man liekas, ka būs pērkons. Skaties turp.»
Viņš rādīja uz dienvidrietumiem, kur tumši mākoņi karājās pār apvārsni.
«Ā, kamēr tie kluči uznāks, tikmēr jau būšu atpakaļ, viņi jau gandrīz nemaz nekust!»
«Viņi ātri var būt klāt,» Ādams atbildēja sausus zarus mezdams ugunī. «Paliec labāk, - nāc lien zem mana biezā mēteļa un sāksim pļāpāt, - kas tur nu arī var būt ko redzēt!»
«Runā labāk taisnību un saki, - tu bīsties no zagļiem!» Krustiņš sacīja.
«Nu tad manis dēļ ej arī, ja tu tā domā!» puisis izsaucās, drusciņ sapīcis, ka Krustiņš par viņa drošsirdību šaubījās.
«Tā, labi, tad uz redzēšanos!» Krustiņš sacīja un steidzās projām.
Nakts bija tik klusa, ka Ādams vēl ilgi viņa soļus varēja dzirdēt.
«Pērkoņa negaiss viņu pārsteigs,» viņš nodomāja, «šovakar šitāds, rīt vai parīt otrāds, jo ilgi tā nevar iet. Nabaga puika, nabaga vecāki!» viņš nopūtās un nogrima, ugunī lūkodamies, domās.
Tā ap pusversti nogājis, Krustiņš piepeši apstājās pie lielas egles, kuras apakšējie zari gandrīz metās pie zemes. Uzmanīgi viņš lūkojās caur tiem, bet bija jau tik tumšs, ka gandrīz vairs nekā nevarēja saredzēt.
«Labvakar!» kāda balss runāja, un Paula augums atslīdēja no koka stumbura. «Bet liec tu ilgi gaidīt! Domāju jau, ka pavisam nenāksi!»
«Pagāns, kā nu tā no manis varēji domāt, kad neesmu turējis vārda, ko?» Krustiņš atteica un kratīja drauga roku. «Ja Ādams manis nebūtu atvaļinājis, ko tas gandrīz arī negribēja darīt, tad jel būtu atnācis tev to pateikt!»
«Un viens pats jau atkal uz krogu neietu,» Pauls runāja. «Jo, pirmkārt, man par traki maz naudas un, otrkārt, bez tevis - nu tu jau zini!» Un, mīlīgi Krustiņa elkoni satverdams, tas sāka iet.
«Bet kā stāv ar t a v u naudas lādi?» viņš pēc brīža vaicāja. «Aiztukšīta vai pustukšīta?»