ALEKSANDRS GRĪNS
STĀSTS PAR KĀDU VANAGU
Patlaban, kad es rakstu šo nelielo stāstu par savu vanadziņu Gulīti, par to, kāds viņš bija maziņš un kāds pieaudzis, par viņa ceļojumiem un likstām, viņš tup uz mana labā pleca un vērīgi seko, kā rakstot mana roka slīd pa papīru.
Drīz vien viņš saprot, kas šeit notiek: «Cilvēks stāsta par putnu. Sis putns esmu es.» To noskaidrojis, vanags sāk posties. Viņš noskurinās tā, ka visas spalvas saceļas gaisā, ar aso, līko knābi pārvelk pār astes stūres spalvām un spārnu lidspalvām, pabāž galvu zem spārna, uzbužina un iztīra tur visu, ko vien var aizsniegt, paplūkā krūtis, pakasa ādu pirkstu starpās, paplēš spārnus, atkal sakļauj tos un beidzot vēlreiz noskurinās. Tai pašā mirklī viņa nekārtīgais izskats pazūd, kā nebijis, spalvas sagulst katra savā vietā, un skaistais, nelielais putns apmet loku pa autora darbistabu tādā augstumā, ko tas varētu aizsniegt, tikai uz krēsla pakāpies. Nolaidies tagad man uz kreisā 3
pleca, vanadziņš ielūkojas man sejā ar to «saprotošo acu izteiksmi», kas mūs tā sajūsmina dzīvniekos.
Es iedodu viņam šārīta gaļas devu, ko viņš ņemas plosīt, tupēdams starp piezīmju grāmatiņu un presi, un pāršķiru lappusi.
2
Tas, kurš ir braucis pa Krimas ceļiem, protams, būs ievērojis uz telegrāfa vadiem satupušos vanadziņus — peļu klijānus. Putns ir nedaudz lielāks par lauka balodi; tā apspalvojums brūns, krūtiņas pelēkdzeltenas, vēderiņš pelēks. Spalvainās biksītes, kas sniedzas līdz ceļa skriemelim, arī pelēkas. Uz stieples sēdēdams, vanadziņš izskatās pēc melna krievu burta «CD».
Lidojumā vanadziņš šķiet paprāvs, jo spārnu vēziens tam ir vairāk nekā pēdu plats. Tā lidojums ir straujš un kluss. Tautā šo vana- dziņu dažkārt sauc arī par ķīķi[1]. Es gan nekad netiku novērojis, ka mans vanadziņš būtu ēdis
lapsenes, kaut arī Vecajā Krimā (apriņķa pilsēta 22 kilometrus no Feodosijas) lapseņu bija milzum daudz, tik daudz, ka dārzā pusdienas ieturēt nebija iespējams. Pagalam nekaunīgi tās apsēda gaļu, maizi, augļus, dūca un sīca, šaudīdamās gar seju tā, ka pusdienas vai tējas dzeršana pagāja, izmisīgi pret tām aizsargājoties. Kad vanags slims sēdēja savā būrī, kas karājās virs apsūbējušā akmens galda vecā ķirša ēnā, kur spindza sevišķi daudz lapseņu, — būrī vienmēr bija nolikta gaļa, — lapsenes bariem klupa virsū gaļai, bet vanags lapsenes neaiztika. Manuprāt, viņš tās nicināja.
Brīvībā peļu klijāni pārtiek no ķirzakām, vardēm, sīkajiem putniem un pelēm.
3
1929. gada jūnija nogalē gar Aivazovska Galeriju gāja zēns ar lielu grozu. No groza skanēja izmisīgi kliedzieni: «Ke-ke-ke-ke!» — un iekšā kāds spārdījās. Tur atradās divas nedēļas vecs vanadziņš, kas bija izkritis no ligzdas un tagad dzīvoja pie zēna, kurš viņu 6 bija pacēlis.
Ieinteresējies par žēlabainajiem kliedzieniem, es ieraudzīju neveiklu, pūkainu radījumu, kas ļoti atgādināja cāli, tikai knābis viņam bija tāds, ka cālis labāk lai nenāk tuvumā. Vanadziņš bija ar lielu galvu, negants un kaus- līgs. Starp citu, mans vanadziņš vienmēr izrādīja pārgalvīgu drosmi[2], nekad neņemdams vērā, cik spēcīgs ir pretinieks — cilvēks, suns vai kaķis. Ja, pēc viņa ieskata, ienaidnieku vajadzēja nobaidīt, vanags nikni metās virsū, izkliegdams savu kaujas saucienu: «Ke-ke-ke- ke!» — un draudīgi kulstīdams spārnus. Taču pats nez kādēļ baidījās no tītariem un reiz laidās mukt, ieraudzījis šos dumjos putnus, kas miegaini tuvojās viņu aplūkot.
Dzīvnieku pasaulē mani visvairāk valdzina putni. Tie ir brīvi kā cilvēka doma, jo lido, kurp un kad vien vēlas. Mums, cilvēkiem, šī balva nav dota. Stundām ilgi es varu vērot putnus lidojumā un, atklāti sakot, tos apskaužu. Tā nu es toreiz par rubli nopirku no zēna šo vanagu un ar pūlēm aizstiepu uz mājām, jo putns neganti kārpījās, skrāpējās un knāba. Es iekārtoju viņam mājokli tukšā augļu kastē, vaļējo pusi aizsitu ar stiepļu režģi un kastē ievietoju akmeni — klints vietā. Vēl es tur noliku skārda trauciņu ar ūdeni un sadrupināju maizi. Kasti izspraudīju ar lapotiem zariem, lai vanadziņam būtu priecīgāk. Vārdu sakot, es ar sirdi un dvēseli nodevos putnam. Ne domāt nedomāju, ka varēšu vanadziņu piejaucēt, — gribēju tikai izaudzēt viņu un palaist brīvībā.
Mājinieki iedēvēja mani par «mammīti». Tiešām, vanags, mani ieraugot, tūlīt pietecēja pie režģa un gaidīja kādu gardumu. Sākumā viņš ēda visu: maizi, ābolus, sieru, arbūzu, — taču, reiz nobaudījis jēlu gaļu, pie veģetāras maltītes ķērās tikai ārkārtējā gadījumā, kad bija izbadējies.
Paēdis vanags uzposās, tīrīja spalvas un uzspurdza uz sava akmens, kur tūlīt atstāja traipu. Uz akmens viņš tupēja pārdomu stundās, bet, izsalkumu sajutis, lēkāja gar režģi, visu laiku mēģinādams to saliekt.
Patlaban vanadziņa gaume izveidojusies šāda: jēla gaļa, pirmajā vietā jēla gaļa! Taču, 8 dīvaini gan, viņam garšo arī makaroni. Tupot uz laktiņas ar makaronu nagos, vanadziņš izskatās kā vecs viduslaiku zinātnu vīrs ar referāta rulli rokā. Ja vanags jūtas paēdis un makaronu viņam vairs negribas, viņš ļauj atlikušajam gabaliņam nokrist un pats omulīgi ievelk galvu plecos.
4
Savvaļā dzimušais vanadziņš ilgi nevarēja pierast pie cilvēka. Pirmajā nedēļā mani pirksti bija saknābti līdz asinīm. Kad vajadzēja vanagu izvilkt no kastes, lai varētu nomazgāt kastes grīdiņu, kas bija apķēzīta ar sīvi dva- kojošiem baltiem putna plāceņiem (putns sākumā ēda ļoti daudz), — viņš pretojās visiem spēkiem. Vienmēr man pie rokas atradās joda tinktūra, ar ko apziest ievainotos pirkstus. No būra izvilkts, vanags tupēja uz rokas itin rāmi, taču, ja vien manīja kaut mazāko mēģinājumu viņam pieskarties, centās iecirst ar knābi, cik vien sāpīgi var; vēl ļaunāk bija tad, ja viņš sākumā zibenīgi ātri sagrāba pirkstu un tad ar knābi to plēsa.