Viņš iznīcinoši apskatīja mani no galvas līdz kājām.
— Tu taču neredzi nekādu tamlīdzīgu pazīmju, — es izaicinoši teicu.
— Bojā eja mēdz viltīgi aizslēpties, — viņš atsacīja. — Tu jau esi galīgi satrunējis.
Es pasmējos un piedevu viņam visu šo ļaunprātību. Bet viņš nemaz nekāroja manas piedošanas.
— Vai tad es nezinu? — viņš vaicāja. — Dievi arvien uzvar. Esmu noskatījies, kā cilvēki, gadiem piedalās spēlē, kurā laimests tiem šķiet drošs. Beigās tie tik un tā zaudē.
— Vai tad tu nekad neesi kļūdījies? — es ievaicājos.
Viņš domīgi izpūta vairākus dūmu gredzenus, pirms
atbildēja.
— Jā, reiz mani gandrīz apmānīja. Es tev pastāstīšu. Bija tāds Mārvins Fisks. Vai.tu viņu atceries? Tāds ar Dantes seju un dzejnieka dvēseli, viņš arvien dziesmoja slavu miesas baudām, īsts mīlestības priesteris. Un Eteli Beirdu; to arī tev vajadzētu atcerēties.
— Karsta un svēta, — es atteicu.
— Tā pati ir! Skaidra kā mīlestība, tikai daudz jaukāka! Sieviete, kas radīta mīlestībai; un tomēr — kā lai to pasaka? — no viņas dvesmoja svētums, gluži kā jums šeit gaisā strāvo puķu smaržas. Nu, tātad viņi apprecējās. Viņi uzsāka cīņu ar dieviem .. s
— Un laimēja šai spēlē, brīnišķīgi laimēja! — es iejaucos.
Kārkinezs nožēlodams pavērās manī, un balss tam dunēja kā kapu zvans.
— Viņi zaudēja. Viņi galīgi un neglābjami zaudēja.
— Tomēr pasaule ir pavisam citādos ieskatos par to, — es vēsi aizrādīju.
— Pasaule tikai domā, ka uzminējusi. Pasaule redz vienīgi ārpusi. Bet es zinu. Vai tev nekad nav ienācis prātā padomāt, kāpēc viņa aplikās šķidrautu, kāpēc apbedīja sevi dzīvei mirušo sāpju klosterī?
— Tāpēc, ka tā viņu ļoti mīlēja, un kad viņš nomira . ..
No Kārkineza ņirdzīgā smīna vārdi sasala man uz lūpām.
— Parocīga atbilde, — viņš teica, — fabrikā darināta, gluži kā katūna gabals. Pasaules spriedums! Daudz gan pasaule zina par to. Viņa aizbēga no dzīves tāpat kā tu. Viņa bija sakauta. Viņa pacēla balto paguruma karogu. Un neviena aplenkta pilsēta nekad vēl nav pacēlusi šo balto karogu, tik rūgtas asaras liedama.
Tagad es tev' pastāstīšu visu šo notikumu, un tev vajag man ticēt, jo man tas labi zināms. Viņi bija daudz sprieduši par apmierinātības problēmu. Viņi mīlēja mīlestību. Viņi bija izpazinuši mīlestības vērtību līdz pēdējai lāsītei. Viņi mīlēja to tik ļoti, ka kāroja paturēt to karstu un trauksmainu uz mūžu savās sirdīs. Viņi aizrautīgi apsveica tās ierašanos; viņi baidījās to zaudēt.
Viņi ticēja, ka mīlestība ir alkas, saldas sāpes. Tā allaž meklē piepildījumu, bet, atradusi meklēto, tā mirst. Atsacīt mīlestībai nozīmē saglabāt mīlestību; atdoties mīlestībai nozīmē iznīcināt mīlestību. Vai tu mani saproti? Viņi redzēja, ka dzīvē taču nemēdz salkt pēc tā, kas pašam pieder. Est un arvien palikt izsalkušam — tādu varoņdarbu vēl cilvēks nav veicis. Apmierinātības problēma. Tā pati te ir. Mūžam paturēt skaudro, gandrīz badīgo salkumu pie bagātīgi apkrauta dzīru galda. Tā jau bija arī viņu problēma, jo viņi taču mīlēja mīlestību. Bieži viņi par to tika strīdējušies, mīlestības saldajai kvēlei plūstot acīm pāri; mīlestības asins sārtums rasināja viņiem vaigus; tās balss vibrēdama uz- kūsāja un dzisa viņu balsīs, te tikai slepus ietrīsēdamās kaklā, te atkal uzšalkdama tajās neizteicami maigajās •skaņās, kādas izdvest spēj vienīgi mīlestība.
Kā es to visu zinu? Es noskatījos — daudz ko. Vēl vairāk es uzzināju no Eteles dienasgrāmatas. Klau, ko es atradu tur ierakstītu — Fionas Makleoda vārdus: «Jo tik tiešām — šī klaidu balss, šie mijkrēšļa čuksti, šī rasaini saldā dvesma, šis koklētājs ar liesmu spārniem, kuru neviens nav skatījis ilgāk par acumirkli līksmes varavīkšņotā atvizmā vai kaisles pēkšņā zibens uzplaiksnījumā, šis pārvarīgais noslēpums, ko mēs saucam par Amoru, ierodas pie mums — vismaz pie nedaudziem jūsmīgiem sapņotājiem, — rie jau dainodams dziesmu, kuru spēj dzirdēt ikviens, ne arī jautru, tālu saklausāmu vijoles melodiju apšalkots, bet gan saspringtā aizrautībā, ar alkām, kas runā savā klusēšana.»
Kā noturēt pie sevis šo koklētāju ar liesmu spārniem, šīs alkas, kas runā klusēdamas? Svinēt svētkus ar viņu nozīmē viņu pazaudēt. Viņi mīlēja viens otru ar dižu mīlestību. Viņu apcirkņi bija pildīti līdz malām; bet viņi vēlējās saglabāt savas mīlas skaudri badainās alkas nenotrulinātas.
Un nemaz viņi nebija nevarīgi cālēni, kas gudri prā- tuļo, uz mīlestības sliekšņa tupēdami. Viņi bija veselīgi cilvēkbērni, kas pazina dzīves īstenību. Viņi jau agrāk bija baudījuši mīlestību ar citiem — tajās dienās, kad vēl nebija tikušies; bet tajās dienās viņi bija nožņauguši mīlestību ar skāvieniem, nosmacējuši ar skūpstiem un apbedījuši apmierinātības kapenēs.
Viņi arī nebija auksti liekuļi — ne vīrietis, ne sieviete. Viņi bija karstasinīgi cilvēki. Viņu asinīs nebija ne piles no angliski vēsās atturības. Tās dzirkstīja saulrieta sārtumā. Pasi viņi kvēloja tām līdzi. Viņu miesās strāvoja franču līksmais gars. Ideālisti, jā, tie viņi bija, taču šis ideālisms bija gallisks. To nekavēja vēsi rāmā plūsma, kas rit angļu dzīslās asiņu vietā. No stoicisma viņos nebija ne miņas. Viņi bija amerikāņi, kaut gan cēlušies no angļiem, tomēr viņiem nepiemita ne angļu piesardzība, ne pašaizliegšanās.
Tādi viņi bija — pilnīgi kā es stāstu, un viņi bija radīti līksmībai, taču pieņēma citu lēmumu. Lāsts visiem lēmumiem! Viņi rotaļājās ar loģiku, un tāda, lūk, bija viņu loģika. Bet vispirms es tev pastāstīšu par sarunu, ko kādu vakaru risinājām. Mēs runājām par Gotjēx Madlēnu de Mopēnu. Vai atceries šo jaunavu? Viņa bija skūpstījusies vienreiz, tikai vienreiz, un vairāk skūpstu viņa nevēlējās. Ne jau tāpēc, ka skūpsti viņai neliktos saldi, bet viņa baidījās, ka atkārtodamies tie notrulināsies. Atkal tā pati apmierinātība! Viņa gribēja spēlēt pret dieviem, neiemaksādama savu likmi! Tomēr tas ir pretrunā ar spēles likumiem; kurus dievi paši noteikuši. Tikai šie likumi nav izkārti virs galda. Mirstīgajiem vajag spēlēt, lai mācītos pazīt šos likumus.