Nu es novirzījos no temata. Tagad pie atrisinājuma. Kādu dienu šajā loga nišas sēdeklī es atradu dzejoļu sējumiņu. Tas atšķīrās pats no sevis bieži lasītā vietā — pie «Mīlas gaidu laika». Lappuse bija pirkstu skārienu ieburzīta un šķirstot sadeldēta, un tajā es izlasīju:
Tik skaisti stāvēt tikai šķirtie spēj, Viens otru labāk pazīt, saglabāt To maigumu, kad divi saskaras…
Vēl ne, ak mīla!… Ļauj jel, jaukā, jauj,
Lai mūsu mīlu ietin noslēpums,
Ļauj vēl mums gaidīt, gados nākamos
Kas būs; vēl ne, vēl ne … kaut kad … vēl ne ,.,
Ai, ļauj kaut brīdi mūsu mīlai augt!
Kad tā būs ziedos, laimē viņa mirs.
Klāj to ar skūpstiem, lupām neskarot, lai dus
Tā atteikdamās vēl kaut brīdi vien …
Ai, vēl mazliet, ai, vēl mazliet, mazliet.
Es aizvēru grāmatu, paturēdams īkšķi starp lapām, un ilgu laiku sēdēju klusi un nekustīgi. Es biju sastindzis aiz pārsteiguma par skaidro ainu, kādu man pavēra šie panti. Tie bija spožs staru kūlis. Tie bija kā dieva zibens šautra elles tumsībā. Viņi gribēja noturēt mīlestību, šo šaudīgo meža garu, šo jaunas dzīvības vēstītāju — jaunas dzīvības, kas pavēlnieciski piesaka savas tiesības būt dzimušai!
Es vēlreiz prātā pārskaitīju šīs rindas: «Vēl ne… kaut kad» — «Vēl ne, ak mīla» — «Klāj to ar skūpstiem, lūpām neskarot, lai dus». Un es skaļi iesmējos — ha, ha! Kā spilgtā vīzijā es skatīju viņu nevainīgās dvēseles. Tie taču bija bērni. Viņi nekā nesaprata. Viņi rotaļājās ar dabas ugunīm un gulās līdzās kailam zobenam. Viņi smējās par dieviem. Viņi gribēja apturēt Visuma gaitu. Viņi bija izdomājuši savu spēles sistēmu un sēdās ar to pie dzīves spēles galda, cerēdami, ka nu jau laimēšot. «Sargieties!» es izsaucos. «Pretī jums pie galda sēž dievi. Viņi rada jaunus likumus pret katru sistēmu, ko vien kāds sagudro. Jums nav ne mazāko cerību laimēt.»
Viņiem pašiem jau es to neuzsaucu. Es nogaidīju. Gan viņi atskārtīs, ka viņu sistēma ir nederīga, un atmetīs to. Viņi samierināsies ar laimi, kādu dievi viņiem sniedz, un necentīsies pakampt sev ko vairāk.
Es vēroju. Es neteicu ne vārda. Mēneši arvien vēl nāca un gāja, un vēl arvien viņu mīlas salkums auga skaudrumā. Ne reizes viņi neremdināja to, neatļāvās nevienu glāstošu skāvienu. Atteikdamies viņi kairināja un asināja savu salkumu, un tas vērtās skaudrāks un skaudrāks. Tā tas turpinājās, līdz pat manī sāka mosties šaubas. Vai tad dievi aizmiguši? Es netiku gudrs. Vai arī tie miruši? Es smējos pats pie sevis. Šis vīrietis un šī sieviete bija darījuši brīnumu. Viņi bija piekrāpuši dievu. Viņi bija metuši kaunā visu miesīgo, likuši dusmās nomelnēt labās zemesmātes sejai. Jo tie taču rotaļājās ar viņas uguni un tomēr nebija sadeguši. Tie bija neaizskarami. Viņi paši bija kā dievi, zinādami atšķirt labo no ļaunā, tomēr nebaudīdami to. «Vai varbūt tādā veidā rodas dievi?» es jautāju pats sev. «Es esmu varde,» es teicu. «Bet, ja manas acis nebūtu dubļiem aizsērējušas, tās apžilbinātu šā brīnuma spožums, kura liecinieks esmu kļuvis.» Es biju piepūties aiz gudrības un gribēju nodot spriedumu par dieviem.
Tomēr arī šī mana vispēdējā gudrība bija aplama. Tie nebija dievi. Tie bija vīrietis un sieviete — māla figūriņas, kas trīsēja un nopūtās, alku dzeldinātas, svešādu vājību gurdinātas, — dievi tādas nepazīst.
Kārkinezs atkal pārtrauca stāstu, lai saritinātu cigareti un skarbi iesmietos. Tie nebija patīkami smiekli; tie skanēja kā velna izsmiekls, tie auga skaļumā, līdz pārskanēja negaisa aurus, kas no ārpasaules dārdoņas līdz mūsu ausīm nonāca tikai klusināti.
— Es jau esmu varde, — viņš teica aizbildinādamies. — Kā gan lai viņi spētu to saprast? Viņi taču bija mākslinieki, ne biologi. Viņi gan pazina studijas mālu, bet nepazina mālu, no kura paši bija gatavoti. Bet tas man jāsaka — augstu spēli viņi uzsākuši. Tāda spēle vēl nav bijusi, un es šaubos, vai jel kādreiz atkal tāda nāks.
Nav bijis tādas mīlētāju jūsmas. Viņi nebija ar skūpstiem nokāvuši mīlestību. Viņi bija iedvesuši tai dzīvību
ar atteikšanos. Un ar atteikšanos viņi vilka to sev klat, līdz tā visa gailēja vienās vienīgās alkās. Un liesmu spārnotais koklētājs vēdināja pār viņiem savus svelmainos spārnus, līdz viņi tvīka bez atmaņas. Tas bija īsts mīlestības ārprāts, tas neatslāba, tas auga augumā nu jau nedēļām un mēnešiem.
Viņi ilgojās un tvīka tīksmajās mokās un saldi kairajās sāpes, tik dziļi izbaudot šīs jūtas, kā vēl neviens mīlētājs nekad nav izbaudījis ne pirms viņiem, ne ari pēc.
Un tad kādu dienu dusošie dievi pamodās no snaudas. Tie piecēlās un paraudzījās uz vīrieti un sievieti, kas gribēja tos izsmiet. Bet vīrietis un sieviete kādu rītu paraudzījās viens otrām acīs un atskārta, ka kaut kas ir zudis. Tas liesmu spārnotais bija projām. Klusēdams tas pa nakti bija pametis viņu vientuļo dzīru galdu.
Viņi raudzījās viens otram acīs un saprata, ka viņus pārņēmusi vienaldzība. Alkas bija mirušas. Vai tu saproti? Alkas bija mirušas. Un nekad tie nebija skūpstījušies. Pat ne vienu vienīgu reizi skūpstījušies. Mīlestība bija izgaisusi. Nekad viņi vairs neilgosies un netvīks. Nekas viņiem vairs nebija atlicis — ne trīsas, ne nemiers, ne saldkaislās bailes, ne sirdspuksti, ne trauksmainie pulsa sitieni, ne nopūtas, ne dziesmas. Alkas bija mirušas. Pa nakti tās bija mirušas aukstajā, neskartajā guļvietā; un viņi pat nebija pamanījuši, ka tās aiziet. Pirmo reizi viņi to saskatīja viens otra acīs.