Dievi varbūt nav laipnīgi, bet bieži tie ir žēlsirdīgi. Viņi bija likuši virpuļot mazajai ziloņkaula lodītei un norausuši no galda visas iemaksas. Palika vienīgi vīrietis un sieviete, kas lūkojās viens otra dzestrajās acīs. Un tad viņš nomira. Sī bija tā žēlsirdība. Pēc nedēļas Mārvins Fisks bija miris — tu taču atceries to nelaimes gadījumu. Un Eteles dienasgrāmatā, kas rakstīta tajā laikā, es pēc tam izlasīju Mičela Kenerlija vārsmas:
Kaut skūpstu alkām, nebij stundas,
Kad būtu skūpstījušies mēs,
— Ai, kas tā par ironiju! — es izsaucos.
Un Kārkinezs, kas uguns atblāzmā izskatījās pēc visīstākā Mefistofeļa samta svārkos, cieši vērās manī ar savām melnajām acīm.
— Un viņi esot laimējuši, tu teici? Pasaules spriedums! Es tev pastāstīju patiesību, un es zinu. Viņu laimests bija tāds pats kā tavējais te šais pauguros.
— Bet tu, — es dedzīgi ievaicājos, — tu ar savām skaņu un jūtu orģijām, ar savām neprāta apsēstajām lielpilsētām un vēl neprātīgākajām izpriecām — vai esi pārliecināts, ka tu laimēsi?
Viņš gausi pakratīja galvu. — Tas, ka tu esi zaudētājos ar visu savu prātīgi bukolisko dzīves veidu, tas nav nekāds ? iemesls, lai es paliktu uzvarētājs. Mēs nekad neuzvaram. Tikai dažreiz mums šķiet, ka esam laimējuši. Dievi uzjautrinās, mazliet pajokojot ar mums.
GABALS GAĻAS
Ar pēdējo maizes gabaliņu Toms Kings rūpīgi uzslaucīja no šķīvja miltu mērces pēdējās atliekas un tad ilgi, domīgi gremoja šādi sagatavoto kumosu. Kad Toms piecēlās no galda, viņu nospieda apziņa, ka ir nepārprotami izsalcis. Tomēr ēdis bija tikai viņš viens pats. Abi bērni blakus istabā bija jau agri nolikti gulēt, lai miegā aizmirstu, ka palikuši bez vakariņām. Viņa sieva netika baudījusi ne kripatas, tikai klusu sēdējusi, vērodama viņu bažīgām acīm. Tā bija sīka, nonīkuši strādnieku sieviete, kaut gan agrākā skaistuma pēdas vēl nebija izzudušas no viņas sejas. Miltus mērcei viņa bija aizņēmusies no kaimiņienes, kas dzīvoja lielās priekštelpas pretējā pusē. Pēdējie divi puspensi bija izdoti, lai nopirktu maizi.
Viņš apsēdās pie loga uz sagrabējuša krēsla, kas ņerkstēdams sūdzējās par viņa svaru, tad gluži mehāniski iebāza pīpi mutē un ielaida roku svārku sānkabatā. Tikai neatradis tur ne kriksīša tabakas, viņš atģidās, ko īsti darījis, un, saviebies par savu aizmāršību, nolika pīpi pie malas. Kustības bija gausas, gandrīz lempīgas, it kā paša muskuļu smagā nasta to apgrūtinātu. Viņš bija vīrs ar smagnēju ķermeni un flegmātisku izskatu, un viņa ārieni nekādā ziņā nevarēja dēvēt par pievilcīgu. Vienkāršais apģērbs bija nonēsāts un plumpīgs. Kurpju izņidrējušās virsas tikko spēja noturēt smagās pazoles, kas pašas nebija neko jaunākas. Katūna krekls — lēts divu šiliņu darinājums — rādīja apspurušu apkakli un neizmazgājamus krāsas traipus.
Taču Toma Kinga seja bija tā, kas nekļūdīgi ļāva noteikt viņa nodarbošanos. Tā bija tipiska profesionāla boksera seja — tāda boksera, kas ilgus gadus pavadījis kvadrātiskā ringa kalpībā un tādējādi attīstījis spilgtas visas cīņas zvēra pazīmes. Sejas panti bija nepārprotami truli, un, lai neviens vaibsts nepaliktu nepamanīts, vaigi bija gludi noskūti. Lūpas bija gandrīz bez kontūrām un veidoj,a uzsvērti skarbu muti, kas līdzinājās šķēlu- niam sejā. Žoklis, izvirzīts uz priekšu, bija dzīvniecisks un smags. Nekustīgās acis, kas gausi virāja smagos plakstus, gandrīz bez izteiksmes raudzījās no saraino, sar.aukto uzacu apakšas. Pats viņš bija kā dzīvnieks, bet tieši acis viņā visvairāk atgādināja dzīvnieku. Tās bija miegaina lauvas — plēsīga zvēra acis. Šaurā piere slīpi atliecās līdz matiem, kas, īsi apcirpti, atklāja katru pauguriņu nelīdzenajā, neglītajā galvaskausā. Šo grezno izskatu vēl papildināja divreiz lauztais un neskaitāmiem sitieniem dažādi izšķobītais deguns un puķ- kāpostu ausis, uz laiku laikiem kroplīgi pietūkušas gandrīz divkāršos apmēros, kamēr bārda, kaut nupat skūta, jau atkal spraucās caur ādu, piešķirdama sejai zilgan- melnu nokrāsu.
Visā kopumā — no cilvēka ar šādu seju būtu jābaidās tumšā alejā vai vientuļā vietā. Un tomēr Toms Kings nebija noziedznieks, nekad viņš nebija neko noziedzies. Izvairīdamies no kautiņiem, vienkāršs savas dzīves paražās, viņš nekad nebija nevienam pāri nodarījis. Pat ne dzirdēts nebija, ka viņš kādreiz būtu meklējis ķildu. Viņš bija profesionāls bokseris, un viss zvēriskais plē- sīgums viņā taupījās profesionāliem mērķiem. Ārpus ringa viņš bija gauss, labsirdīgs cilvēks un savās jaunības dienās, kad naudas bija papilnam, pat pārāk plašu roku, lai tas pašam būtu nācis par labu. Viņš ne pret vienu nejuta īgnumu, un ienaidnieku viņam bija maz. Cīņa viņam bija amats. Ringā viņš sita, lai sagādātu sāpes, sita, lai sakropļotu, sita, lai iznīcinātu; tomēr viņš sita bez naida. To taču prasīja viņa darbs. Publika lasījās kopā un maksāja par to, lai redzētu izrādi, ka divi vīri nosit viens otru gar zemi. Uzvarētājs dabūja naudas zutņa resno galu. Kad Toms Kings pirms divdesmit gadiem gāja cīņā pret Vulumulu Godžeru, viņš zināja, ka Godžera žoklis tikai četrus mēnešus kopš sadziedināts pēc lauzuma Ņūkastles sacīkstēs. Uz šo žokli viņš tad arī tēmēja un devītajā raundā lauza to no jauna ne tāpēc, ka vēlētu Godžeram ļaunu, bet tāpēc, ka tas bija drošākais ceļš, kā nogāzt Godžeru un izcīnīt naudas zutņa resno galu. Un arī Godžers pat nedomāja ļaunoties uz viņu par to. Tāda nu reiz bija šī spēle, abi viņi zināja šās spēles noteikumus, un abi spēlēja to.