Pirmais raunds viss piederēja Sendelam, un viņš lika publikai aurot sajūsmā par savu viesuļvētrai līdzīgo uzklupienu straujumu. Viņš apbēra Kingu ar belzienu lavīnu,"bet Kings nedarīja itin neko. Viņš pat ne reizi nesita pretī, apmierinādamies ar aizsegšanos, atvairīšanu un pieiiekšanos, mezdamies klinčā, lai izbēgtu no sitieniem. Viņš šad tad mānīja pretinieku un tikai nopurināja galvu, ja kāds belziens trāpīja smagi, viņš kustējās gausi, ne reizi straujāk nemezdamies sānis, nepalēkdamies un lieki netērēdams ne pilītes spēka. Vajadzēja ļaut, lai Sendelam nokūsā jaunības putas, pirms apdomīgais vecums varēja uzdrīkstēties tam atmaksāt. Visas Kinga kustības bija rāmas un metodiskas, un acis, kās gausi valbījās zem smagajiem plakstiem, piešķīra tam pusaizmiguša vai apstulbuša cilvēka izskatu. Tomēr šīs acis redzēja it visu — vairāk nekā divdesmit gadu, ko viņš pavadījis ringā, tās bija vingrinātas visu saskatīt. Šīs acis nedžirkstīja un nešaudījās pirms draudīga trieciena, tās raudzījās vēsi un mēroja attālumu.
Raundam beidzoties, Kings, atsēdies savā stūrī minūtes atpūtai, atlaidās un izstiepa kājas, bet rokas noguldīja uz virvju leņķa, krūtis un vēders šūpojās brīvi un dziļi, kamēr viņš guldzieniem rija gaisu, ko sekundanti ar dvieļiem vēdināja virsū. Aizvērtām acīm viņš ieklausījas publikas balsīs. — Kāpēc tu necīksties, Tom? — daudzi kliedza. — Vait' tev bail no šā, vai?
— Muskuļu vīkšķis, — tas dzirdēja paskaidrojam kādu vīru pirmajā rindā. — Viņš jau nejaudā ātrāk pakustēties. Divi pret vienu par Sendelu — mārciņās!
Gongs nodārdēja, un abi vīrieši iznāca no saviem stūriem. Sendels panācās uz priekšu trīs ceturtdaļas visas distances, kārodams jo ātrāk atsākt; bet Kings bija apmierināts, ka tam atliek īsākais atstatums. Tas bija tieši viņa taupīguma taktikas garā. Viņam trūka laba treniņa, un viņš nebija pietiekami paēdis, tāpēc katru soli vajadzēja aprēķināt. Bez tam viņš jau divas jūdzes bija nostaigājis, pirms nokļuva ringā. Sis bija pirmā raunda pilnīgs atkārtojums, Sendels bruka virsū kā viesulis, bet publika īgni kurnēja, kāpēc Kings nesākot cīņu. Ja neskaita maņu sitienus un dažus gausus, neietekmīgus belzienus, viņš nedarīja nekā cita kā vien atvairījās, atkāpās un metās klinčā. Sendels kāroja strauju cīņas gaitu, kamēr Kings ar gudru pieredzi neielaidās uz to. Viņš smīknēja ar tādu kā domīga pārākuma vaibstu ringa sabojātajos sejas pantos un turpināja gādīgi saudzēt savus spēkus ar greizsirdību, uz kādu spējīgs vienīgi vecums. Sendels bija jaunība un šķērdēja savus spēkus ar jaunības dāsno nevērību.
Kings pilnībā pārvaldīja ringa kara mākslu un ilgās, sāpīgās cīņās dzimušo gudrību. Viņš vēroja ar vēsām acīm un vēsu prātu, gausi kustēdamies un nogaidīdams, līdz Sendelam nokūsās putas. Vairumam skatītāju šķita, ka Kings jau bezcerīgi nolietojies, un tie nekavējās skaļi izteikt savus uzskatus, piedāvādami trīs pret vienu par Sendēlu. Tomēr atradās arī prātīgāki, tie nedaudzie, kas pazina Kingu no agrākiem laikiem, un tie palika pie sava, uzskatīdami, ka derības uz Kingu būs viegli pelnīta nauda.
Trešais raunds tāpat sākās vienpusīgi, Sendels vadīja cīņas gaitu un vienīgais deva belzienus. Pusminūte bija pagājusi, kad Sendels, kļuvis pārāk pašapzinīgs, atklāja neaizsargātu vietu. Kinga acis un labā roka reizē izdarīja ašu kustību. Tas bija viņa pirmais īstenais sitiens — āķis, trieciens no sāna ar saliektu roku, lai belziens būtu stiprāks, un ar visu puspagriezienā līdzsvarotā ķermeņa svaru. Tas bija tā, it kā šķietami miegains lauva pēkšņi zibens ātrumā būtu pašāvis ķetnu. Sendels, kam trāpīja sāniski pa žokli, nogāzās kā vērsis. Publika no- elsās un bijīgā pārsteiguma murdoņā izteica savu atzinību. Šis vīrs, izrādās, nebija vis tikai muskuļu vīkšķis, bet spēja dot belzienus kā kalēja veseris.
Sendels bija notriekts. Viņš apvēlās apkārt un mēģināja piecelties, tomēr sekundantu spalgie saucieni nogaidīt skaitīšanu atturēja viņu. Viņš palika tupam uz viena ceļa, gatavs piecelties, un gaidīja, kamēr tiesnesis stāvēja, noliecies pār viņu, un skaļi skaitīja sekundes viņam ausī. Pie «deviņi» viņš piecēlās cīņas stājā, un Toms Kings, stāvēdams pretī, varēja tikai nožēlot, ka sitiens nav ķēris collu tuvāk — tieši zem zoda. Tas tad būtu bijis pilnīgs nokauts, un viņš varētu pārnest mājās trīsdesmit mārciņu savai sievai un bērniem.
Raunds kā parasti ilga trīs minūtes, un Sendels pirmo reizi sāka just respektu pret pretinieku, bet Kinga kustības bija tikpat gausas un acis miegainas kā līdz šim. Kad raunds tuvojās beigām, ko Kings noskārta, redzēdams sekundantus ārpusē pieliecamies, gatavus lēcienam caur virvēm, viņš vadīja cīņu tuvāk savam stūrim. Un, kad nodārdēja gongs, viņš nekavējoties varēja atsēsties jau gaidošajā krēslā, kamēr Sendelam vajadzēja iet pa visu kvadrāta diagonāli līdz savam stūrim. Tas bija tīrais sīkums, bet sīkumu kopsummai jau ir zināma nozīme. Sendels bija spiests noiet vairāk soļu, iztērēt par tik vairāk enerģijas un zaudēt daļu no dārgās atpūtas minūtes. Katra raunda sākumā Kings no sava stūra virzījās ārā visai laiski, tā piespiezdams pretinieku veikt lielāko daļu distances. Katra raunda beigās Kings pamanījās cīņu iemanevrēt savā stūrī, lai bez kavēšanās varētu atsēsties.