Es gaisā izstiepu ķermeni un gāzos lejup. Vispirms man likās, ka tūdaj uzkritīšu «kruķim» tieši virsū. Mani svārki nožvīkstēja vien gar viņa uniformu, kad kājas ar skaļu būkšķi atsitās pret ietvi. Taisni brīnums, ka viņu neķēra trieka, jo viņš taču nebija dzirdējis manu tuvošanos. Te jau atkal nolidinājās brīnumainais «cilvēks no Marsa». «Kruķis» tikai palēcās. Viņš cirtās no manis sānis, gluži kā zirgs no automobiļa; un tad viņš pastiepa roku pēc manis. Ne prātā man nenāca apstāties, lai sniegtu paskaidrojumus. Šo prieku es atstāju saviem vajātājiem, kas it mudīgi lidoja pāri mūrim tūdaļ pēc manis. Tomēr medības turpinājās tik un tā. Es skrēju pa vienu ielu turp, pa otru atpakaļ, izlocījos ap stūriem, pēdas jaucot, un galu galā man laimējās izmukt.
Iztērējis vienu otru sīknaudas gabalu un šā ne tā nositis kādu stundu laika, es ierados atpakaļ dzelzceļa tranšejā, gan ārpus piestātnes spuldžu gaismas loka, un gaidīju vilcienu. Asinis jau bija atvēsušas, un es drebuļoju pie visām miesām, jo drēbes taču man bija caur un cauri izmirkušas. Beidzot kāds vilciens piestāja stacijā. Es gulēju tumsā pieplacis, un laimīgā kārtā man izdevās ielēkt vilcienā, kad tas atstāja staciju, pie tam šoreiz uzmanīju, ka nokļūstu otrā vagona platformā. Nu nē, pietiek mān peldes «pilnā gaitā». Līdz nākamajai pieturai vilcienam bija jānobrauc jūdžu četrdesmit. Izkāpu apgaismotā stacijā, kas man šķita dīvaini pazīstama. Atkal biju nokļuvis Vašingtonā. Kā nekā es Baltimorā, saspringti domādams tikai par izbēgšanu, skraidīdams pa svešām ielām, slēpdamies aiz stūriem, šaudīdamies šurpu turpu un iedams pa savām pēdām atpakaļ, biju sajaucis virzienu. Biju iekāpis vilcienā, kas gāja atpakaļ. Biju zaudējis vienas nakts miegu, izmērcēts līdz ādai un notrenkāts līdz nāvei; un par visām šīm ciešanām tik un tā atkal nokļuvu turpat, no kurienes uzsāku savu ceļu. Ai nē, dzīve klaidu ceļā nav nekāds rožu dārzs … Tā nu es atkal tvēru nākamo vilcienu, kas atstāja staciju, un brokastis pēdīgi ēdu Baltimorā.
«noknābts»
Niagāras Ūdenskritumu stacijā es iebraucu «sāndurvju pulmanī» jeb, vienkāršā valodā runājot, preču vagonā. Platformas vagons — ja jau reiz par to sākts runāt — klaidoņu brālības starpā ir pazīstams ar vārdu «gondola», pie tam otro balsienu uzsvērti izrunā gari. Tomēr atpakaļ pie lietas. Es iebraucu pēcpusdienā un tieši no preču vilciena taisnā ceļā devos uz ūdenskritumiem. Kopš rnanās acīs iegula šī krītošo ūdeņu brīnišķā aina, es biju pazudis cilvēks. Negribēju atrauties pat ne tik ilgi, lai «pakulstītu» «privātos» (vietējos iedzīvotājus), izkaulējot sev ko vakariņām. Pat piedāvāta «piemītne» nebūtu spējusi mani atvilināt. Uznāca vakars, skaists mēnesnīcas vakars, un es kavējos pie ūdenskritumiem vēl pāri pulksten vienpadsmitiem. Tad nu reiz bija laiks samedīt kādu vietiņu, kur «novelties».
«Novelties», «mesties gariski», «nošņākties», «likties uz auss» — visi šie jēdzieni apzīmē vienu un to pašu, proti, gulēt. Kā nekā man bija «jušana», ka Niagāras Ūdenskritumi ir «slikta» pilsētiņa klaidoņiem, un es devos projām laukos. Pārkāpu pār kādu žogu un nolikos «nošņākties» pļavā. Loloju cerību, ka Džons Likums jau nu te mani neatradīs. Es atlaidos zālē uz muguras un iemigu kā zīdainis. Bija tik tīkami silts, ka nakti ne reizi nepamodos. Tomēr līdz ar pirmo rītausmas svīdumu acis man atvērās, un es tūdaļ atcerējos brīnum skaistos ūdenskritumus. Pārrāpos par žogu un soļoju pa ceļu lejup, lai vēlreiz palūkotos uz tiem. Bija agrs rīts — pulkstenis varēja būt ne vairāk par pieciem — un pirms pulksten astoņiem jau nebija ko domāt iz- diedelēt brokastis. Pie upes es mierīgi varēju pavadīt vismaz stundas trīs. Bet kas to deva! Liktenis man bija lēmis nekad vairs neskatīt ne upi, ne arī ūdenskritumus.
Pilsētiņa vēl gulēja, kad tajā iegāju. Soļodams pa kluso ielu, ieraudzīju trīs vīrus nākam man pretī pa trotuāru. Viņi turējās visi līdzās. Klaidoņi, es nospriedu, tādi paši kā es, kas tā paagrāk pamodušies. Šis secinājums nebija gluži pareizs. Pareizs tas bija tikai par sešdesmit sešiem un, divām trešdaļām procenta. Vīrieši, kas soļoja gar malām, tik tiešām bija klaidoņi, bet cilvēks, kas gāja pa vidu, nebija vis. Es piegriezos tuvāk ietves malai, lai palaistu šo trijotni garām. Tomēr tā negāja garām. Cilvēks, kas atradās centrā, bilda dažus vārdus, pēc tam visi trīs apstājās un tas no centra uzrunāja mani.
Acumirklī man atausa gaisma. Tas bija «kruķis muš- ķērājs», bet abi klaidoņi viņa gūstekņi. Džons Likums bija jau kājās un devies agrīno kukaiņu medībās. Es biju šis kukainis. Ja būtu zinājis, kas mani sagaida nākamajos mēnešos, es būtu apcirties un skrējis projām kā nelabā trenkts. Viņš jau būtu varējis šaut man virsū, tomēr tad viņam arī vajadzētu trāpīt, lai dabūtu mani ciet. Nekādā gadījumā viņš nebūtu dzinies man pakaļ, jo divi klaidoņi rokā ir vairāk vērts nekā viens, kam kājas pār pleciem. Bet es paliku stāvam rāms kā jērs, kad viņš mani apturēja. Mūsu saruna bija īsa.