Ug-Gluks sakaunējies aizvilkās projām, kamēr sievietes nosmējās tam nopakaļ. Bet kādu vakaru sapulcē pēc garu garās spriedelēšanas nolēma tā: kad Kišs atkal ies medībās, jāsūta viņam pa pēdām okšķeri, lai tie izdibina viņa paņēmienus. Tā nu Bims un Bouns, divi jaunekļi un pie tam paši izveicīgākie mednieki, sekoja Kišam nākamajā medību gājienā, piesardzīgi slapstīdamies, lai netiktu pamanīti. Pēc piecām dienām viņi atgriezās; acis viņiem spiedās vai no pieres ārā, bet mēles mežģīties mežģījās, stāstot, ko redzējuši. Kloš- Kuana miteklī steigšus sasauca sapulci, un Bims sāka stāstīt:
— Brāļi! Kā jau jūs likāt, mēs devāmies pa Kiša pēdām, un viltīgi mēs gājām, lai viņš mūs neievērotu. Pit-mās dienas pēcpusdienā viņš izcēla lielu lāču tēviņu. Tas bija ļoti liels lācis.
— Neredzēti liels, — Bouns apstiprināja un pats turpināja stāstīšanu. — Tomēr lācis nekāroja uzsākt cīņu, viņš apgriezās un gausi aizslāja pa ledu. To visu mēs noskatījāmies no piekrastes klintīm; lācis nāca tieši uz mūsu pusi, bet viņam sekoja Kišs un itin ne drusciņas nebija nobijies. Viņš brēca uz lāci jo sirdīgi, vicināja pa gaisu stopu un šķēpu, vārdu sakot, ārdījās, cik spēja. Tad lācis apskaitās, paslējās pakaļkājās un ierūcās. Tomēr Kišs gāja lācim tieši virsū.
— Kā tad, —" Bims atkal pārņēma stāstījumu. — Tieši virsū lācim Kišs gāja. Lācis metās uz Kišu, bet viņš pabēga prom. Tomēr bēgdams viņš nosvieda uz ledus mazu, apaļu bumbiņu. Lācis apstājās, paošņāja to un tad aprija vienā kampienā. Kišs tikai bēga tālāk un skriedams visu laiku meta uz ledus mazas bumbiņas, bet lācis tās rija citu pēc citas.
Sacēlās klaigas, skanēja neticīgi saucieni un Ug- Gluks atklāti izteica savas šaubas par dzirdēto.
— Paši savām acīm mēs to redzējām, — Bims apgalvoja.
Un Bouns piemetināja: — Kā tad, paši savām acīm. Un tā tas vilkās tik ilgi, kamēr lācis uz vienu reizi saslējās stāvus un sāpēs skaļi ierēcās, neganti svaidīdamies ar priekšķepām. Bet Kišs tikai drāza vien pa ledu projām, turēdamies drošā atstatumā. Tomēr lācis nelikās par viņu ne zinis un tikai staipījās sāpēs, ko sacēla mazās, apaļās bumbiņas tam vēderā.
— Kā tad, tam vēderā, — Bims metās starpā. — Jo viņš sita ar ķepām pats ap sevi un lēkāja pa ledu kā kucēns, kas rotaļājas, tomēr viņa kaucieni un smilksti skaidri rādīja, ka viņš lēkā nevis aiz prieka, bet aiz sāpēm. Tādu skatu vēl nebiju redzējis!
— Nē, tāds skats vēl nav pieredzēts, — Bouns atkal ņēma stāsta pavedienu savās rokās. — Un turklāt vēl tas bija tik milzonīgs lācis.
— Burvestības, — Ug-Gluks nosprieda.
— Es nezinu, — Bouns atbildēja. — Stāstu tikai to, ko manas acis skatījušas. Pēc kāda laiciņa lācis piekusa un kļuva gurdens, jo viņš tacu bija liels un smags un bija visu laiku lēkājis, cik tik spēka; tad viņš lēnām aizvilkās gar krastmalas ledus blāķiem, gausi šūpoja galvu šurpu turpu un reižu reizēm aptupās smilkstēdams yn gaudodams. Kišs sekoja lācim, un mēs sekojām Kišam, un visu to dienu un vēl trīs dienas pēc tam mēs tā sekojām cits citam. Lācis metās arvien vārgāks un ne mirkli nemitējās kaukt aiz sāpēm.
— Nu tak burvestības! — Ug-Gluks izsaucās. — Nekas cits kā burvestības!
— Viss var būt.
Bims atkal pārtrauca Bounu. — Lācis klaiņoja gan šurp, gan turp, vilkās uz priekšu un atpakaļ, gāja krustu šķērsu, līču loču pats pa savām pēdām, tā ka galu galā nonāca atkal netālu no tās vietas, kur Kišs to pirmoreiz satika. Tagad nu viņš, tas lācis, bija galīgi novārdzis, nespēja par lāgu vairs ne ķetnas pavilkt; tad Kišs piegāja tam klāt un ar šķēpu nobeidza pavisam.
— Un tad? — Kloš-Kuans taujāja.
— Tad mēs pametām Kišu lāci dīrājam un skriešus
vien drāzām mājup, lai varētu atnest ziņu par medījumu.
Tās pašas dienas pēcpusdienā sievietes dalīja un nesa mājās lāča gaļu, kamēr vīri, kā salasījušies, sēdēja sapulcē. Kad Kišs bija atgriezies, pie viņa tūdaļ raidīja ziņnesi ar lūgumu ierasties sapulcē. Tomēr viņš atsūtīja atpakaļ atbildi, ka esot izsalcis un noguris; bez tam viņa iglu esot tik plašs un ērts, ka varot uzņemt daudz vīru.
Un vīru ziņkāre bija tik liela, ka visa sapulce ar Kloš- Kuanu priekšgalā cēlās kājās un devās uz Kiša iglu. Viņš patlaban ēda, bet viesus saņēma ar cieņu un nosēdināja tos, kā katram piederas. Aikiga jutās reizē lepna un satraukta, bet Kišs palika gluži mierīgs.
Kloš-Kuans atstāstīja, ko redzējuši Bims un Bouns, noslēgumā bargi piebilzdams: — Tagad, ai Kiš, mēs gaidām paskaidrojumu par taviem medību paņēmieniem. Vai tur ir kāda burvestība?
Kišs pacēla acis un pasmaidīja. — Ak nē, ai KIoš- Kuan. Ne jau zēnu varā ir burvju spēki, un par burvestībām man nekas nav zināms. Es tikai izmantoju līdzekļus, ar kuriem var viegli nogalināt ledus lāci, tas viss. Tas varbūt gan ir galvas spēks, bet ne burvju spēks.
— Un to var ikviens vīrs?
— Ikviens vīrs.
Iestājās ilgstošs klusuma brīdis. Vīri uzlūkoja cits citu, bet Kišs tikai ēda vien tālāk.
— Bet… bet… bet vai tu mums to nepastāstītu, ai Kiš? — Kloš-Kuans beigu beigās ievaicājās drebošā balsī.
— Jā, es jums pastāstīšu. — Kišs beidza sūkāt smadzeņu kaulu un piecēlās kājās. — Tas ir pavisam vienkārši. Paturiet prātā!
Viņš pacēla plānu vaļa ūsu strēmelīti un parādīja to visiem. Gali tai bija nosmailēti asi kā adatas. Strēmelīti _Kišs rūpīgi saritināja, līdz tā pavisam pazuda viņa saujā. Kad viņš to strauji atlaida vaļā, tā spēji izšāvās atkal taisna. Nu Kišs pacēla piciņu vaļa tauku.