— Ļaunākajam mēs jau esam cauri, — Grīfs sprieda. — Barometrs visu laiku ceļas. Viļņi gan vēl palielināsies, kad vējš sāks pierimt. Es iešu nolikšos. Piesargie- ties rfo spējiem vēja apsviedieniem! Tie noteikti nāks. Modiniet mani, kad būs astoņas glases!
Ap launaglaiku, kad jūra meta milzonīgas bangas, bet vējš pēc pēdējā apsviediena vairs nepūta spēcīgāk kā stingra brīze, Tongas bocmanis ieraudzīja kādu šoneri ar dibenu uz augšu. «Tēvoci Tobiju» vējš dzina šķērsām garām tā priekšgalam, un viņi nespēja saskatīt tā vārdu; bet, pirms vēl iestājās nakts, viņi nejauši pamanīja mazu divsēdekļu laiviņu ar apaļu dibenu tā iegrimušu, ka bija saskatāms vienīgi balto burtu uzraksts priekšgalā. Ar tālskati Snovs saburtoja: «Emīlija L. Nr. 3.»
— No roņu mednieku šonera, — Grīfs ieteicās. — Tomēr, kas gan roņu ķērājam darāms šajos ūdeņos, tas sniedzas pāri manai saprašanai.
— Varbūt apslēptas mantas meklētāji? — Snovs prātoja. — Atcerieties, roņu mednieku kuģi bija arī «Sofija Sazerlenda» un «Hermanis», kas izbrauca no Sanfrancisko, noslēguši līgumu ar tiem gudreļiem karšu īpašniekiem, kuri arvien sakās droši zinām atrast īsto vietu, tikai, kad tā atrasta, izrādās, ka tā nemaz nav īstā.
III
Pēc galvu reibinošas nakts, kurā viss plašos vēzienos šūpojās augšup un lejup, kurā «Tēvocis Tobijs», gāzelēdamies pa rimstošās jūras varenajiem viļņiem bez vienas vēja pūsmiņas, kas spētu izlīdzināt tā cilāšanos, ikvienu cilvēku uz kuģa bija sakratījis slimu pie miesas un dvēseles, uzpūta spirgta brīze, un ierēvētās buras varēja atritināt. Ap pusdienas laiku mākoņi ,pār līdzeno okeāna līmeni izdila un aizpeldēja, atklādami saules vaigu. Novērojumi rādīja divus grādus un piecpadsmit minūtes dienvidu platuma. Ar sabojātu hronometru konstatēt garuma grādus nebija nemaz ko mēģināt.
— Mēs atrodamies tā starp piecsimt un tūkstoš jūdzēm pa šo platuma līniju, — Grīfs piezīmēja, kopā ar stūrmani noliecies pār karti. — Leu-Leu būs kaut kur uz dienvidiem, un šī okeāna daļa ir pavisam klaja. Te nav ne salas, ne rifa, pēc kura mēs varētu noregulēt hronometru. Vienīgais, ko varam dārīt…
— Hei, zeme, skiper! — sauca tongietis pa kuģa kāpnēm lejā.
Grīfs uzmeta ašu skatienu tukšajam laukumam kartē, pārsteigumā iesvilpās un vārgi atslīga krēslā.
— Es dabūšu trieku, — viņš teica. — Te nekur apkārt nevar būt zeme. Tā mēs nekad neesam ne dreifējuši, ne braukuši. Viss šajā ceļojumā iet ačgārni. Esiet tik laipns, mister Snov, un paskatieties, kas Džekijam īsti lēcies!
— Tik tiešām zeme, — pēc minūtes stūrmanis jau sauca lejup. — To var saredzēt pat no klāja … kokos- palmu galotnes … tāds kā atols. Varbūt te vēl galu galā būs Leu-Leu.
Grīfs noteikti papurināja galvu, paraudzījies uz palmu virkni, no kuras bija redzamas vienīgi galotnes, kas šķita augam tieši jūrā.
— Iegriezt vairāk pie vēja, mister Snov, cieši pie vēja, un mēs paskatīsimies. Mēs tieši varam aizstūrēt gar dienvidu galu, un, ja sala tajā virzienā stiepjas tālāk, tad piebrauksim pie dienvidrietumu stūra.
Palmām vajadzēja būt ļoti tuvu, ja tās iespējams saredzēt no šonera zemā klāja, un, kaut gan «Tēvocis Tobijs» virzījās uz priekšu gausi, zemā sala tomēr strauji cēlās augšup virs jūras līmeņa un parādījās arvien vairāk palmu, kas ļāva noteikt atola aploci.
— Skaista gan, — stūrmanis piezīmēja. — Pilnīgs aplis … Izskatās, ka caurmērs varētu būt astoņas vai deviņas jūdzes … Nezin vai lagūnā ir ari ieeja … Kas zina? Varbūt tā ir jaunatrasta zeme.
Viņi nobrauca gar atola rietumu piekrasti, īsām hal- zēm kreisēdami uz bangotnes apšļāktajām koraļļu radzēm un atkal atpakaļ. No masta gala, vērdamies pāri palmu joslai, kāds kanaks ziņoja, ka redzot lagūnu un tās vidū nelielu salu.
— Es zinu, ko jūs tagad domājat, — Grīfs teica savam stūrmanim.
Snovs, kas, galvu purinādams, visu laiku kaut ko murmināja, aši pacēla acis ar šaubu pilnu un neticīgu skatienu.
— Jūs domājat, ka ieeja būs ziemeļrietumos, — Grīfs turpināja, tīri kā atkārtodams ko iemācītu. — Divu ka- beļtauvu platumā ziemeļos to iezīmē trīs atsevišķas kokospalmas un dienvidos pandanusa koki. Pilnīgs aplis astoņu jūdžu diametrā ar salu pašā viducī.
— Es tiešām tā domāju, — Snovš bija spiests atzīt.
— Un tur jau paveras arī ieeja, tieši tur, kur tai vajadzētu atrasties …
— Un trīs palmas, — Snovs gandrīz čukstēja, — un pandanusa koki. Ja vēl uz salas būs vējdzirnavas, tad tā ir . .. Svizina Hola sala. Bet tas nevar būt. Pēdējo desmit gadu laikā taču ikviens jūras braucējs to meklējis.
— Hols reiz jūs neģēlīgi apkrāpa, vai ne? — Grifs iejautājās.
Snovs pameta ar galvu. — Tālab vien tik es arī strādāju pie jums. Viņš mani iedzina bankrotā. Tā bija vistīrākā laupīšana. Tur — Sidnejā es nopirku «Kaskādes» vraku, kad biju saņēmis kāda mantojuma pirmo izmaksu no dzimtenes.
— «Kaskāde» bija uzskrējusi sēklī pie Ziemsvētku salas, vai ne?
— Jā, pilnā gaitā, viss korpuss ārā no ūdens, nakts laikā. Izglābti tika pasažieri un pasta sūtījumi. Tad es nopirku nelielu salu šonerīti, izdodams par to visu pārējo naudu, un nu man nācās gaidīt no testamenta izpildītājiem pēdējo izmaksu, lai varētu to apgādāt ar visu nepieciešamo. Bet ko izdarīja Svizins Hols — tobrīd viņš atradās Honolulu, — viņš taisnā ceļā drāzās uz Ziemsvētku salu. Viņam nebija ne mazāko tiesību uz
to. Kad es tur ierados, no «Kaskādes» bija atlikusi vienīgi ārējā čaula un motori. Uz kuģa taču, starp citu, bija atradusies vesela krava zīda. Tas pat nav bijis bojāts. Es vēlāk to uzzināju tiešā ceļā no paša Hola kravas pārziņa. Par visu to Hols ieņēmis skaidrā naudā kādus sešdesmit tūkstošus dolāru.
Snovs paraustīja plecus un īgni paraudzījās uz lagūnas gludo līmeni, kur pēcpusdienas saulē dejoja sīki vilnīši.