— Lika drusku pagaidīt! — kravas pārzinis negribēja atzīties.
— Nu, tad viņa ieķērusies jūsos, tas pats vien iznāk, — stūrmanis turpināja. — Jūs vēl ne pusstundu nebūsiet krastā, kad jums jau būs puķe aiz auss, kronis galvā, bet roka ap Taituas vidukli.
— Vienkārši greizsirdība, — Villijs Smī nošņācās.
— Jums pašam būtu kārojies tikt viņai klāt, tikai jūs nevarat.
— Es nevaru sadabūt tādu kreklu kā jūsējais, tālab man nekas neiznāk. Bet esmu gatavs derēt uz puskronu, ka no Fitu-Ivas jūs vis neaizbrauksiet ar šo kreklu mugurā.
— Un, ja to nedabūs Taitua, tad Tui Tulifa'u jau nu katrā ziņā dabūs, — Grīfs brīdināja. — Labāk ne acīs nerādiet viņam šo kreklu, citādi tam pēdējā stundina klāt.
— Tas tiesa, — kapteinis Boigs apstiprināja, pagriezdams galvu atpakaļ, jo visu laiku bija vērojis būdiņu ugunis krastā. — Pēdējā reizē, kad te bijām, viņš apķīlāja vienam no maniem kanakiem skaistu jostu līdz ar nazi makstī. — Kapteinis pievērsās stūrmanim.
— Varat kuru katru brīdi izmest enkuru, mister Maš. Tikai neatlaidiet ķēdi pārāk vaļīgi! No vēja nav ne zīmes, un rīt mēs varam bfit aizslīdējuši otrā pusē kopras šķūņiem.
Pēc minūtes enkurs žvarkstēdams nogāzās ūdenī. Laiva jau nolaista stāvēja pie kuģa sāniem, un ļaužu grupa, kas gribēja doties krastā, salēca tajā. Bez kanakiem, kas visi kā viens tiecās uz krastu, laivā atradās
vēl tikai Grifs un kravas pārzinis. Mazās koraļļradžu laivu piestātnes sākumā Villijs Smī, atvainodamies kaut ko noburkšķējis, atšķīrās no sava saimnieka un pazuda kādā palmu alejā. Grifs pagriezās pretējā virzienā gar vecās misionāru baznīcas priekšpusi. Seit, starp kapiem krastmalā, vieglos ahu un lava-lava tērpušies, ziediem vainagoti un puķu vītnēm ap kaklu, ar lieliem fosforiski vizošiem hibiska ziediem matos dejoja jaunekļi un meitenes. Tālāk Grīfs pameta aizmugurē garo, no stiebriem taisīto himine būdu, kurā vairāki desmiti vecāku vīru sēdēja rindās, dziedādami vecos korāļus, ko tiem iemācījuši jau sen aizmirsti misionāri. Tāpat viņš pasoļoja garām Tui Tulifau pilij, kurā, kā varēja spriest pēc gaišajiem logiem un trokšņiem, gāja vaļā parastā_ dzīrošana. Jo no laimīgajām Dienvidjūru salām Fitu-īva bija vislaimīgākā. Te ļaudis svinēja svētkus un līksmoja gan piedzimšanas, gan nāves gadījumos un lāpāt apdzīroja vēl nedzimušos un jau nomirušos.
Grīfs gāja tikai tieši vien uz priekšu pa Irbenāju ceļu, kas vijās un locījās caur leknām puķu audzēm un papardēm līdzīgo algarobas koku biezokņiem. Siltajā gaisā pludoja smaržas, un pār galvu, asi iezīmēdamies pret zvaigznēm, slējās zem smagas augļu nastas nolī- kušie mango, staltie avokado koki un palmas ar slaidiem lapu pušķiem. Šur un tur stāvēja pa stiebru būdai. Tumsā burbulēja balsis un smiekli. No ūdens puses mirguļojošās uguntiņas un maigu balsu kori vēstīja, ka zvejnieki atgriežas no rifa.
Pēdīgi Grīfs nogriezās no ceļa, gandrīz paklupdams pār cūku, kas īdzīgi norukšķējās. Paraudzījies pa atvērtajām durvīm, viņš redzēja druknu, pavecāku iezemieti sēžam uz paklāju kaudzes. Reizi pa reizei tas gluži automātiski pārvilka pār kailajām kājām no kokosriekstu šķiedrām gatavotu mušu gaiņātāju. Viņš valkāja acenes un pastāvīgi mēdza lasīt kādu grāmatu, kā Grīfs labi zināja, — angļu bībeli. Jo šis jau bija Jeremija, viņa tirgonis, tā nosaukts pēc pravieša Jeremijas vārda.
Jeremijas āda bija gaišāka nekā fituīviešiem, kā tas parasti mēdz būt tīrasiņu samoiešiem. Misionāru
izglītots, viņš bija labi kalpojis to mērķiem tur pāri rietumos, kanibālu atolos, strādādams par nemācīto ļaužu skolotāju. Par atlīdzinājumu viņš bija atsūtīts uz paradīzi Fitu-Ivas salā, kur visi jau senlaikus piegriezti ticībai, ja vien nebija atkrituši no tās, un te viņam vajadzēja uzokšķerēt ticības atkritējus. Par nelaimi Jeremija bija dabūjis pārāk labu izglītību. Kāds nejauši pie- klīdis Darvina sējums, kašķīga sieva un glīta fituīviešu atraitne bija ievilkuši viņu atkritēju tīklos. Te vēl nebija īsta ķecerība. Darvina ietekmē radās tikai prāta apguruins. Kāda gan jēga censties izprast šo ārkārtīgi sarežģīto un mīklaino pasauli, it sevišķi vēl tādā gadījumā, ja cilvēks apprecējis kašķīgu sievu? Kad Jeremija sāka pamest novārtā savu pienākumu pildīšanu, misijas padome arvien skaļāk un skaļāk draudēja nosūtīt viņu atpakaļ uz atoliem, bet sievas mēle attiecīgi pieņēmās asumā. Tui Tulifau bija līdzjūtīgs monarhs, par kuru bija zināms, ka sieva to mēdzot iekaut, it sevišķi tad, kad viņš krietni piedzēries. Aiz politiskiem iemesliem — jo karaliene piederēja pie tikpat karaliskas dzimtas kā viņš pats, bet tās brālis komandēja armiju — Tui Tulifau nevarēja no viņas šķirties, bet viņš varēja šķirt un arī šķīra Jeremijas laulību, un Jeremija nekavējoties uzsāka komerciālu dzīvi un apņēma savu izredzēto sirdsdāmu. Kā neatkarīgs tirgotājs viņš cieta neveiksmi galvenokārt Tui Tulifau nelaimīgās aizbildnības pēc. Liegt kredītu šim jautrajam monarham nozīmēja sagaidīt, lai viņam atsavina visu mantu; nodrošināt tam pastāvīgu kredītu nozīmēja drošu bankrotu. Vienu gadu tāpat noslaistījies pa piekrasti, Jeremija bija kļuvis Dāvida Grīfa tirgonis, un nu jau divpadsmit gadu viņš tam kalpoja godīgi un veiksmīgi, jo Grīfs viņā bija atradis īsto cilvēku, kas prasmīgi spēja atteikt kredītu karalim vai arī iekasēt parādus no tā, ja tomēr bija ko aizdevis.
Jeremija drūmi paraudzījās pār aceņu rāmjiem, kad viņa saimnieks ienāca būdā, drūmi atzīmēja vietu bī- belē, pirms nolika to pie malas, un drūmi padeva tam roku.