— Viņš ir zemisks tēviņš, — Jeremija paziņoja, uz brīdi apklusdams, lai nospodrinātu acenes. — Viņš ir nelietis un bezgodis. Viņu vajadzētu dauzīt ar sprāgušu cūku, ar labi sen nosprāgušu cūku.
— Tieši tā, — Grifs attrauca. — Viņš jāsadauza ar beigtu cūku. Jeremija, es nemaz nebrīnīšos, ja tieši jūs būsiet tas, kas gāzīs viņam ar sprāgušu cūku. Neaizmirstiet tikai izmeklēt tādu sevišķi smakojošu. Tui Tulifau patlaban ir lejā pie laivu mājas un lauž vaļā kasti mana skotu viskija. Es došos uz pili un kalšu plānus ar karalieni. Jūs pa to laiku salieciet plauktos šādas tādas preces no noliktavas! Es jums kādas aizdošu, Ho- kinz. Un jūs, Pīter, apgādājiet vācieša veikalu! Sāciet visi tirgoties, pārdodiet par papīrnaudu! Atcerieties, zaudējumus segšu es. Ja vien nekļūdos, pēc trim dienām mums būs vai nu tautas sanāksme, vai arī apvērsums. Jūs, Jeremija, izsūtiet pa visu salu ziņnešus pie zvejniekiem un zemniekiem, visur kur, pat kalnos pie kazu medniekiem. Pasakiet tiem, lai sapulcējas pie pils pēc trim dienām.
— Bet zaldāti? — Jeremija iebilda.
— Par. tiem es parūpēšos. Tiem nav maksāts jau divus mēnešus. Pie tam Uiliami ir karalienes brālis. Tikai neturiet plauktos pārāk daudz preču uzreiz! Tiklīdz ierodas zaldāti ar papīra naudu, pārtrauciet tirgošanos!
— Tad viņi nodedzinās veikalus, — Jeremija ieteicās.
— Lai dedzina. Karalis Tulifau samaksās, ja viņi to izdarīs.
— Vai viņš samaksās arī par manu kreklu? — Villijs Smī noprasīja.
— Tas nu ir tīri personīgas un privātas dabas jautājums starp jums un Tui Tulifau, — Grīfs atbildēja.
— Krekls jau plīst pušu uz muguras, — kravas pārzinis žēlojās. — Es to pamanīju jau šorīt, kad viņš kreklu nebija valkājis vēl ne desmit minūtes. Tas man maksāja trīsdesmit šiliņus, un es to biju uzvilcis tikai vienu reizi.
— Kur lai es dabūju sprāgušu cūku? — Jeremija vaicāja.
— Nokaujiet kādu, protams! — Grīfs atteica. — Nokaujiet tādu nelielu.
— Neliela maksā desmit šiliņu.
— Tad ierakstiet to kases grāmatā pie operatīviem izdevumiem! — Grīfs uz mirklīti apklusa. — Ja gribat, lai tā dūšīgi smirdētu, būtu labi nokaut jau tūdaļ.
VI
— Tu runāji labi, Dāvid, — teica karaliene Sepeli. — Šis Fulualea atnesis sev līdzi trakumsērgu, un Tui Tulifau ir noslīcis džinā. Ja viņš neapsolīs sasaukt lielo sanāksmi, es viņu piekaušu. Kad viņš piedzēries, viņu piekaut ir viegli.
Karaliene pacēla savilkto dūri, un, redzēdams viņ^as amazoniskos apmērus un apņēmīgo seju, Grīfs zināja, ka sanāksme tiks sasaukta. Fituīviešu valoda bija tik līdzīga samoiešu valodai, ka viņš varēja tajā runāt kā īsts iezemietis.
— Un tu, Uiliami, — viņš sacīja, — izteicies, ka zaldāti esot pieprasījuši metālnaudu un noraidījuši papīrus, kurus Fulualea tiem piedāvājis. Saki viņiem, lai pieņem papīrnaudu, un pieraugi, ka jau rīt visiem būtu samaksāts!
— Kālab gan pūlēties? — Uiliami iebilda. — Karalis ir laimīgs, kad piedzēries. Mantu kambarī naudas ir daudz. Un arī es esmu apmierināts. Manā mājā ir divas kastes džina un daudz labu mantu no Hokinza veikala.
— Tu esi īsts cūka, ak mans brāli! — Sepeli aizsvilās dusmās. — Vai tad Dāvids nerunāja? Vai tev ausu nav? Kad džins un preces tavā mājā būs izbeigušās un tirgotāji ar džinu un precēm vairs nebrauks šurp, un Saules Spalvas būs aizbēdzis uz Levuku ar visu Fitu-Ivas naudu, ko tad tu darīsi? Nauda valsts kasē ir no sudraba un zelta, bet papīrnauda ir tikai papīrs. Es tev saku, ka ļaudis jau kurn. Pilī vairs nav zivju. Jamss un batates liekas pazuduši no zemes virsas, jo tādus mums nepiegādā. Kalnu iemītnieki jau veselu nedēļu nav atsūtījuši nevienu meža kazu. Kaut gan Saules Spalvas spiež tirgotājus pirkt kopru par veco cenu, ļaudis tomēr nepārdod, jo viņi negrib papīra naudu. Tikai šodien vien es izsūtīju ziņnešus pa divdesmit mājām. Nekur nav olu. Vai tad Saules Spalvas uzsūtījis vistām nedēšanas sērgu? Es nezinu. Es zinu tikai to, ka olu nav. Labi vismaz, ka tie, kuri daudz dzer, maz ēd, citādi jau pilī bUtu bads. Saki saviem zaldātiem, lai tie saņem algu, kaut tā arī būtu Fulualeas papīrnauda!
— Un atceries, — Grīfs brīdināja, — kaut arī veikali tirgosies, tomēr, kad ieradīsies zaldāti ar saviem papīra lēveriem, tiem neko nepārdos. Un pēc trim dienām notiks sanāksme, bet Saules Spalvas būs beigts kā nosprāgusi cūka.
VII
Sanāksmes dienā salas iedzīvotāji bariem vien bija saplūduši galvaspilsētā. Gan kanu laiviņās, gan laivās, gan kājām, gan ēzeļu mugurās te saradās visi pieci tūkstoši Fitu-Ivas iemītnieku. Trīs pagājušās dienas bija vēl krietni uzkurinājušas vispārējo satraukumu. Pa- priekšu no tirgotāju patukšajiem plauktiem varēja iepirkties diezgan rosīgi. Bet, kad parādījās zaldāti, viņus kā pircējus atraidīja un teica, lai ejot pie Fulualeas pēc metālnaudas. — Vai tad uz papīrnaudas virspuses nav uzrakstīts, — tirgotāji aizrādīja, — ka pēc pieprasījuma to apmainīs pret metālnaudu?
Vienīgi Uiliami spēcīgā autoritāte neļāva nodedzināt tirgotāju mājas. Tomēr viens Grīfa kopras šķūnis tik un tā izkūpēja dūmos, un Jeremija to, protams, ierakstīja savās grāmatās uz karaļa rēķina. Jeremija pats tika gan apsmiets, gan zākāts, bet viņa acenes sadauzītas. Villija Smī pirkstu krumšļiem bija nobraukta āda. Tam par iemeslu bija trīs dauzonīgi zaldāti, kas cits pēc cita traucās no visa spēka triekt savus žokļus pret tiem. Kapteinis Boigs bija cietis līdzīgus miesas bojājumus. Pīters Džī bija ticis cauri sveikā, jo gadījuma pēc tie bija maizes kurvji, nevis žokļi, kas atsitās pret viņa dūrēm.
Tui Tulifau ar Sepeli pie sāniem, savu uzdzīvotāju augstmaņu aplenkts, sēdēja sanāksmes vadītāja vietā lielajā pils pagalmā. Viņa laba acs un zods bija sa- pampuši, it kā arī viņš būtu triecies kādam pret dūri. Torīt pa pili tenkoja, ka Sepeli esot sarīkojusi ģimenes kautiņu. Šā vai tā, bet karalienes laulātais draugs bija skaidrā, un viņa treknā miesa Villija Smī zīda kreklā kā nedzīva blīda ārā pa plīsuma vietām. Slāpes tam bija nedzesējamas, un nepārtraukti tam tika sniegti svaigi dzeramie rieksti. Vienkāršo ļaužu pūlis, ko karaspēks mēģināja atturēt, spaidījās ārpus pagalma. Vienīgi mazākie augstmaņi, ciematu dāmas un ievērojamākās personas, kā arī runasvīri ar saviem amata spieķiem bija ielaisti iekšā. Kornēlijs Dīzijs, kā jau klājas augstam un cienītam ierēdnim, sēdēja tuvu pie karaļa labās rokas. Pa kreisi no karalienes pretī Kornēlijam sēdēja Jeremija, ko aplenca baltie tirgotāji, kurus viņš pārstāvēja. Tā kā acenes viņam bija gājušas zudumā, tad viņš šķielēja pāri uz finansu ministru, īsredzīgi samiedzies.