Visā ciematā nu ir lielas bēdas. Mēs ļoti baidāmies, ka mums būs jādod milzīga atlīdzība baltā cilvēka ciltij, un paslēpjam savas segas un zvērādas, un visas savas bagātības, lai izskatītos, ka esam nabaga ļautiņi un varam dot tikai nelielu atlīdzību. Pēc ilga laika ierodas baltie cilvēki. Tie ir balto cilvēku zaldāti, un tie aizved Jamikanu sev līdzi. Viņa māte gauži vaimanā un kaisa pelnus matos, jo zina, ka nu Jamikans ir pagalam. Un visi ciematā zina, ka Jamikans pagalam, un ir laimīgi, ka nav prasīta nekāda atlīdzība.
Tas notiek pavasarī, kad ledus upē izgājis. Paiet viens gads, paiet divi gadi. Atkal ir pavasaris un ledus upē izgājis. Un tad Jamikans, kas taču ir pagalam, atgriežas pie mums; un viņš nemaz nav pagalam, bet gan nobarojies resns, un nu mēs zinām, ka viņš gulējis siltumā un viņam bijis diezgan ko ēst. Viņam daudz skaistu drēbju, un viņš ir gluži kā baltais cilvēks, un viņš savācis lielu gudrību, tā ka drīz vien kļūst par ciemata virsaiti.
Un dīvainas lietas viņš zina stāstīt par baltā cilvēka ceļu, jo daudz ko redzējis no baltā cilvēka dzīves un tālu ceļojis pa baltā cilvēka zemi. Vispirms balto cilvēku zaldāti aizveduši viņu tālu tālu lejup pa upi. Visu upes ceļu viņi to veduši līdz pat galam, kur tā ietek ezerā, kas ir lielāks par visu zemi un tik liels kā debesis. Es nemaz nezināju, ka Jukona ir tik liela upe, bet Jamikans to skatījis pats savām acīm. Man ne prātā nenāca, ka ir tāds ezers, kas lielāks par visu zemi un tik liels kā debesis, bet Jamikans ir to redzējis. Un vēl viņš man stāstīja, ka šā ezera ūdeņi esot sāļi, tas ir ļoti dīvaini un nekādi nav izprotams.
Bet baltais cilvēks jau pats zina visus šos brīnumus, tādēļ nemocīšu viņu, stāstot par tiem. Es gribu tam tikai pastāstīt, kas notika ar Jamikanu. Baltais cilvēks dod Jamikanam daudz garda ēdiena. Visu laiku Jamikans ēd vienā ēšanā, un visu laiku ēdamā ir daudz vairāk, nekā var apēst. Baltais cilvēks dzīvo zem pašas saules, tā teica Jamikans, tur ir daudz siltuma, un dzīvnieki klāti vienīgi ar spalvu, bet kažokādu tiem nav, un visi zaļie augi izaug lieli un vareni un top par miltiem, par pupām, par kartupeļiem. Un tur, zem saules, nekad nav bada. Tur allaž ēdamā papilnam. Es nezinu. Jamikans tā teica.
Un nu nāk pats dīvainākais no visa, kas noticis ar Jamikanu. It nekad baltais cilvēks nav viņu sitis. Tie tikai dod viņam siltu gultu naktī un daudz garda ēdiena. Tie viņu aizved pāri sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis. Viņš brauc baltā cilvēka ugunslaivā, ko jūs saucat par tvaikoni, tikai viņš brauc ar tādu laivu, kura ir varbūt reizes divdesmit lielāka nekā Ju- konas tvaikoņi. Pie tam tā taisīta no dzelzs, šī laiva, un tomēr negrimst. To nu es nespēju saprast, bet Jamikans teica: «Es esmu braucis tālu ceļu ar šo dzelzs laivu, un ievēro — es vēl arvien esmu dzīvs.» Tā ir balto cilvēku zaldātu laiva, un uz tās ir daudz zaldātu.
Pēc daudzām naktsguļām, pēc ilga ilga laika Jamikans nonāk zemē, kur nemaz nav sniega. Es tam nespēju ticēt. Tas nemaz nav lietu dabā, ka, ziemai atnākot, nebūtu sniega. Bet Jamikans ir to redzējis. Es arī esmu jautājis baltajiem cilvēkiem, un tie man atbildēja — jā, tanī zemē neesot nemaz sniega. Bet es tomēr nevaru ticēt, un tagad es vaicāju tev: vai tajā zemē tiešām nekad nesnieg sniegs? Tāpat es gribētu dzirdēt tās zemes vārdu. Šo vārdu esmu gan dzirdējis agrāk, bet gribētu dzirdēt vēlreiz, vai tas būs tas pats, — tā es uzzināšu, vai esmu dzirdējis melus vai patiesu valodu.
Vecais Ebitss uzmanīgi vērās manī ar saspringtu seju. Viņš vēlējās dzirdēt patiesību, lai kāda tā būtu, kaut gan ļoti kāroja paturēt ticību brīnumiem, kādus nekad nebija redzējis.
— Jā, — es atbildēju. — Patiesa ir valoda, ko tu esi dzirdējis. Tajā zemē sniega nav, un tās vārds ir Kali- fornija.
— Kal-ī-forn-ī-jā, — viņš murmināja reizes divas vai trīs, vērīgi ieklausīdamies, kā skan viņa lūpu veidotās zilbes. Tad apstiprinādams palocīja galvu. — Jā, tā ir tā pati zeme, par kuru runāja Jamikans.
Es atskārtu, ka Jamikana piedzīvojumi, acīm redzot, varējuši atgadīties senajās dienās, kad Aļaska tikko bija pārgājusi Savienoto Valstu īpašumā. Šādā gadījumā, ja slepkavība bija izdarīta laikā, pirms vēl stājušies spēkā teritoriālie likumi un apstiprināti vietējie ierēdņi, itin labi varēja notikt, ka noziedznieku nogādāja Savienotajās Valstīs, lai prāvu iztiesātu Federālajā tiesā.
— Kad nu Jamikans nonācis tajā zemē, kur nav sniega, — vecais Ebitss turpināja, — viņu ieved lielā mājā, kur daudzi ciīvēki runā vienā runāšanā. Ilgu laiku viņi runā. Tāpat daudz viņi jautā Jamikanam. Vēlāk viņi saka Jamikanam, ka nu šim vairs neesot ko bēdāt. Jamikans nesaprot, jo nekādu bēdu viņam nav bijis. Visu šo laiku viņi tam devuši siltu vietu gulēšanai un daudz ēdamā.
Bet pēc tam viņi dod tam vēl labāku ēdienu, un viņi dod tam naudu un vadā pa dažādām vietām baltā cilvēka zemē, un viņš redz daudz dīvainu lietu, līdz kurām Ebitsa saprašana nesniedz, jo viņš ir vecs vīrs un nav tālu ceļojis. Pēc diviem gadiem Jamikans pārrodas mājās savā ciematā, un te viņš ir virsaitis, pie tam ļoti gudrs virsaitis līdz pat savai miršanas stundiņai.
Bet, kamēr vēl dzīvo, viņš daudzas reizes nāk pasēdēt pie mana pavarda un stāsta par dīvainajām lietām, ko pieredzējis. Un Bidarsiks, kas ir mans dēls, arī sēž pie pavarda un klausās; un acis tam ieplešas lielas un platas no visa dzirdētā. Kādu vakaru, kad Jamikans aizgājis mājās, Bidaršiks pieceļas kājās tāds garš un stalts, sit ar dūri pa krūtīm un saka: «Ja es esmu vīrs, man arī jāceļo uz tālām malām, līdz pat tai zemei, kur nav sniega, un pašam jāredz visi šie brīnumi.»
— Bidaršiks arvien mēdza ceļot uz tālām malām, — Zilla lepni pārtrauca.
— Tas tiesa, — Ebitss nopietni piebalsoja. — Un allaž viņš atgriezās, lai sēdētu pie pavarda un salktu pēc citām tālām un neredzētām malām.