Viņš aizdedzināja pīpi, tomēr nelikās manījis savus apakšniekus, kas gaidīja turpat tuvumā, pirms nebija atnesta un iztukšota liela glāze džina ar pienu.
— Nu? — viņš strupi noprasīja un klusuma brīdī, kamēr divdesmit sējas savilkās smaidā un divdesmit tumšu acu pāri iemirdzējās labvēlīgā patikā, noslaucīja no bārdas apņemtajām lūpām tur aizķērušās džina un piena lāses. — Kālab jūs te kleknējat? Ko jūs gribat? Nāciet tuvāk!
Divdesmit milži, lielākā daļa jaunekļi, piecēlās un, piešu skritulīšiem un ķēdītēm spalgi šķindot un žvadzot, pienāca tam klāt. Viņi sakārtojās puslokā tam priekšā, kautri cenzdamies aizslēpt platos plecus cits citam aiz muguras, un sejas visiem laistījās pazemīgos smaidos, taču vienlaikus pauzdamas nevilšu un neatskārstu līdz- tiesīguma apziņu. Īstenībā Hārdmans Pūls viņiem bija vairāk nekā tikai virsaitis vien. Viņš bija vecākais brālis, tēvs vai patriarhs; ar visiem tiem viņš šādā vai tādā veidā bija saradojies pēc havajiešu paražārfi — gan caur savu sievu, gan caur bērnu un mazbērnu daudzajām precībām. Vieglākā uzacu saraukšana spēja tos samulsināt, viņa dusmas — šausmināt, bet viņa pavēle liktu tiem doties pretī drošai nāvei; tomēr, no otras puses, nevienam no tiem ne prātā nenāca uzrunāt viņu citādi kā vien visā sirsnībā ar priekšvārdu, tikai vārds «Hārdmans» 1 viņu mēlē bija iztulkots par «Kanaku Oolea».
Kad viņš pameta ar galvu, puslokā stāvošie apsēdās uz manienie zālāja, ar lūdzošajiem smaidiem cenzdamies noskaņot viņu labvēlīgi.
— Ko jūs gribat? — viņš havajiešu valodā noprasīja stingri un skarbi, bet tie gan zināja, ka tā viņš dara tīšām.
Smaidi vērtās vēl platāki, bet spēcīgie pleci un staltie ķermeņi patikā sarosījās — viņi bija tīri kā kucēnu bars, kas luncinādamies izlūdzas laipnīgumu. Hārdmans Pūls izraudzījās vienu no viņiem.
— Nu, Ilīopoi, ko tad tu gribi?
— Desmit dolāru, Kanak Oolea.
— Desmit dolāru! — Pūls iesaucās it kā iztrūcies, dzirdēdams nosaucam tādu neprātīgu summu. — Vai tikai tu netaisies ņemt otru sievu? Atceries jel, ko misionāri māca! Tikai vienu sievu vienā reizē, Ilīopoi, vienu sievu vienā reizē. Jo tas, kas apņems daudzas sievas, taisnā ce}ā nokļūs ellē.
Krikšķināšana un smejošu acu mirkšķi apsveica šo joku.
— Nē, Kanak Oolea, — skanēja atbilde. — Velns zina, cik grūti man sadabūt kov-kov jau vienai sievai un viņas daudzajiem radiem.
— Kov-kov? — Pūls atkārtoja no ķīniešiem pārņemto barības apzīmējumu, kuru havajieši bija pasākuši lietot sava pašu vārda paina vietā. — Vai tad jūs, puiši, šodien neesat še dabūjušikov-kov?
— Jā, Kanak Oolea, — ierunājās vecs, krunkains iezemietis, kas nupat bija pievienojies pulciņam, nākdams no mājas puses. — Visi viņi virtuvē dabūja kov- kov, daudz dabūja. Viņi ēda kā noklīduši zirgi, kas tikko pārvesti ielejā no lavas klintīm.
— Un ko tu vēlies, Kumuhana? — Pūls tagad pievērsās vecajam, tai pašā reizē dodams zīmi meitenei, lai aizvēcina mušas viņam nO otra sāna.
— Divpadsmit dolāru, — Kumuhana teica. — Es gribu nopirkt ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Kļūstu jau pārāk vecs, staigājot kājas vairs nespēj mani nest.
— Tu pagaidi! — viņa haole kungs pavēlēja. — Par to un vēl citām svarīgām lietām es ar tevi parunāšu vēlāk, kad būšu patērgājis ar pārējiem un tie būs aizgājuši.
Krunkainais sirmgalvis pamāja ar galvu un ķērās pie pīpes, lai to aizkūpinātu.
— Kov-kov virtuvē bija labs, — Ilīopoi atsāka, aplaizīdams lūpas. — Poi bija pirksta garumā, sivēns trekns un lašu vēderi nesmirdēja, zivis ļoti svaigas, un to bija daudz, kaut gan opihi bija apsāliti un tālab kļuvuši sīksti. Opihi nekad nedrīkst sālīt. Es taču tev bieži esmu teicis, Kanak Oolea, ka opihi nedrīkst apsālīt. Esmu pieēdies labu kov-kov. Mans vēders ir gluži smags. Tomēr sirds man no tā vieglāka nekļūst, jo nav man kov- kov paša mājās, kur dzīvo mana sieva, Iras ir tava ceturtā dēla otrās sievas tēvmāsa, un kur dzīvo mana mazā meitiņa un manas sievas sirmā māte, un manas sievas sirmās mātes barojamais bērns, kas ir kroplis, un manas sievas māsa, kas tāpat mitinās pie mums ar saviem trim bērniem, kuru tēvs ir miris ar negantu tūsku …
— Vai pieci dolāri paglābs jūs visus no nelaimes uz kādu dienu vai pat uz vairākām? — Pūls pārbaudīdams aprāva pārāk garo stāstu.
— Jā, Kanak Oolea, un no tiem es vēl varēšu nopirkt sievai jaunu ķemmi, bet sev pašam mazliet tabakas.
Izvilcis no kuplo audekla bikšu sānkabatas ar zeltu pildītu maisiņu, Hārdmans Pūls izņēma no tā zelta monētu un veikli iemeta pastieptajā saujā. .
Kādam neprecētam jauneklim, kas kāroja sešus dolārus jauniem jājamzābakiem, tabakai un piešiem, tika iedoti trīs dolāri; tikpat daudz otram, kuram vajadzēja cepures; bet trešajam, kurš pieticīgi lūdza pēc diviem dolāriem, iedeva četrus līdz ar skaistos vārdos izteiktu uzslavu par viņa drosmīgumu — viņš nesen kalnos ar laso bija noķēris jaunu meža vērsi. Visi jau zināja, ka saimnieks viņu prasības katrā ziņā apcirps uz pusi, tālab arī divkāršoja savu prasību apmērus. Hārdmans Pūls zināja, ka viņi to dara, bet tikai smīnēja pie sevis. Tāds nu reiz bija viņa paņēmiens, kā izrādījās, ļoti labs paņēmiens, lai tiktu galā-ar neskaitāmajiem-radiniekiem, pie tam nepavisam nemazināja viņa cieņu pārējo acīs.
— Un tu, Ahuhu? — viņš vaicāja kādam, kura vārds nozīmēja «indes koks».
— … un vēl tik daudz, cik maksā pāris audekla bikšu, — Ahuhu pabeidza savu vajadzību uzskaiti. — Esmu daudz un grūtos ceļos jājis pakaļ taviem lopiņiem, Kanak Oolea, un tajā vietā, kur manas bikses berzējas pret seglu sēžamvietu, pašām tām sēžamvietas vairs nav. Nebūtu glīti, ja sāktu runāt, ka Kanaka Ooleas kovbojam, kas bez tam vēl ir Kanaka Ooleas sievas pusmāsas brālēns, jākaunas ļaudīs rādīties citādi kā vien jāšus seglos vai arī jāsoļo atmuguriski, tiklīdz kāds uz viņu paskatās.