— Se tev nauda veselam ducim bikšu pāru, Ahuhu, — Hārdmans Pūls smaidīdams teica un pasvieda viņam attiecīgo naudas summu. — Esmu lepns, ka mana ģimene sargā manu lepnumu. Vēlāk, Ahuhu, tu man no šā bikšu duča vienas izsniegsi, citādi arī man nāksies soļot atmuguriski, jo manas paša bikses — pie tam vienīgās — iu tikpat nekaunīgā vietā izdilušas.
Un, sirsnīgi smiedamies par sava haole virsaiša pēdējo jociņu, viss pulciņš vīru ar maigi bērnišķīgo prātu, bet stalti vīrišķīgo ārieni devās pie saviem zirgiem, kas viņus gaidīja, palika vienīgi vecais, sarukušais sirmgalvis Kumuhana, kuram bija likts gaidīt.
Veselas piecas minūtes abi sēdēja klusēdami. Tad Hārdmans Pūls lika meitenei pagādāt glāzi džina ar pienu, kuru, kad tā bija atnesta, viņš ar galvas mājienu vēlēja pasniegt Kumuhanam. Glāze neatrāvās no vecā lūpām, kamēr nebija tukša, pēc tam viņš izdvesa skaļu nopūtu: «A-a-ah,» — un nočāpstināja lūpas.
— Daudz ava esmu izdzēris savā laikā, — viņš domīgi ieteicās. — Tomēr ava ir vienkārša cilvēka dzēriens, bet haole■ liķieris ir dzēriens virsaišiem. Ava dzērienam nav liķiera karstās pieglaudības, tas nesatrauc jūtas spēji kā spēriens, tā kvēle neliek cilvēkam tik asi izbaudīt patīkamo sajūtu, ka viņš dzīvo, jo ir taču patīkami būt dzīvam.
Hārdmans Pūls pasmaidīja, atzinīgi pamādams ar galvu, un vecais Kumuhana turpināja:
— Liķierī ir siltums. Tas silda vēderu un dvēseli. Tas sasilda sirdi. Pat dvēsele un sirds top aukstas, ja cilvēks kļuvis vecs.
— Tu esi vecs, — Pūls piekrita. — Gandrīz tikpat vecs kā es.
Kumuhana papurināja galvu un nomurdēja: — Ja vien es nebijis vecāks par tevi, tad gan es varētu būt tikpat jauns kā tu.
— Man ir septiņdesmit viens, — Pūls teica.
— Es neprotu rēķināt vecumu tādā veidā, — skanēja atbilde. — Kas notika tai gadā, kad tu piedzimi?
— Pagudrosim, — Pūls apsvēra. — Tagad ir 1880. gads. Atņemsim septiņdesmit vienu, tad paliks deviņi. Esmu dzimis 1809., tajā pašā gadā, kad mira
Kelīmakai, tajā pašā gadā, kad skots Arčibalds Kemp- bels dzīvoja Honolulu.
— Tad es tik tiešām esmu vecāks par tevi, Kanak Oolea. Es labi atceros šo skotu, jo tolaik jau rotaļājos starp Honolulu stiebru būdām un pat vizinājos uz dēļa pa vahine (sieviešu) bangotni Vaikiki piekrastē. Es tevi vēl tagad varu aizvest uz to vietu, kur stāvēja skota stiebru būda. Tagad uz tā zemes gabaliņa atrodas jūrnieku misijas nams. Tomēr es zinu, kad esmu dzimis. Mana vecmāmuļa un māte man bieži par to stāstīja. Es piedzimu toreiz, kad uguns dieve jeb vulkānu dieve noskaitās uz Paieas iedzīvotājiem, jo tie nebija ziedojuši viņai zivis no sava zivju dīķa, un viņa no Hūlalai sūtīja lejup lavas straumi, kas aizbēra šo dīķi. Paieas zivju dīķis ir piedzīts ar zemi uz visiem laikiem. Tas notika toreiz, kad es piedzimu.
— Tas bija 1801. gadā, kad Džeimss Boids būvēja Hilo piekrastē kuģus Kamehameham, — Pūls skaitīja gadus atpakaļ, — tātad iznāk, ka tu esi septiņdesmit deviņus gadus vecs jeb astoņus gadus vecāks par mani. Tu esi ļoti vecs.
— Jā, Kanak OoLea, — Kumuhana murmināja, lepnumā cenzdamies dižīgi izriezt savas iekritušās krūtis.
— Un tu esi ļoti gudrs.
— Jā, Kanak Oolea.
— Un tu zini daudzus noslēpumus, kas zināmi tikai pašiem vecākajiem.
— Jā, Kanak, Oolea. •
— Tātad tu arī zināsi … — Hārdmans Pūls aprāva, lai ar savu izbalējušo zilo acu ciešo skatienu jo iespaidīgāk ietekmētu un hipnotizētu otro sirmgalvi. — Stāsta: Kahekili kauli esot izņemti no slēptuves un šodien atrodoties Karaliskajā mauzolejā. Esmu dzirdējis čukstam, ka no visiem dzīvajiem tu vienīgais vēl zinot, kā tas ir patiesībā.
— Es zinu, — skanēja lepna atbilde. — Es vienīgais zinu.
— Nu, vai tie atrodas mauzolejā? Jā vai nē?
— Kahekili bija alii (augstais virsaitis). Viņš bija no tās pašas ģints, no kuras cēlusies tava sieva Kaļama. Viņa arī ir aiii. — Vecais apakšnieks apklusa, pārdomās savilkdams plānās lūpas. — Es piederu viņai, tāpat kā visi manējie pirms manis piederējuši viņas ciltij pirms viņas. Viņa vienīgā ir pavēlniece pār maniem lielajiem noslēpumiem. Viņa ir gudra, pat pārāk gudra, tālab neliks man izpaust šo noslēpumu. Tev, o Kanak Oolea, es neteikšu jā, es neteikšu nē. Tas ir alii noslēpums, kuru nezina pat paši alii.
— Ļoti labi, Kumuhana, — Hārdmans Pūls viņu uzteica. — Tomēr tu aizmirsti, ka arī es esmu alii un ka to, ko mana labā Kaļama neuzdrīkstētos vaicāt, es tai pavēlēšu vaicāt. Es varu tūdaļ pat aizsūtīt pēc viņas un likt, lai viņa pavēl tev atbildēt. Bet tā būtu muļķība, pie kam tu redzētu, ka esi divkārt apvests ap stūri. Pastāsti man šo noslēpumu, un viņa nekad to neuzzinās. Pār sievietes lūpām arvien izlīst viss, kas viņā pa ausīm ielijis, jo sieviete ir tā radīta. Es esmu vīrietis, bet vīrietis ir radīts citādi. Kā tu labi zini, manas lūpas cieši piesūcas noslēpumiem, kā astoņkājis piesūcas sāļainai klintij. Ja negribi stāstīt man vienam pašam, tu pastāstīsi mums abiem ar Kaļamu, bet viņas lūpas runās, viņas lūpas runās, tā ka vispēdīgais malahini drīz vien zinās to, ko pretējā gadījumā būtu zinājuši tikai tu un es.
Ilgu laiku Kumuhana sēdēja klusu, prātodams par šiem argumentiem, bet neatrazdams iespēju, kā izvairīties no to loģiskā spēka.
— Liela ir tava haole gudrība, — viņš beidzot atzina.
— Jā vai nē? — Hārdmans Pūls tēmēja savu zobenu tieši sirdī.
Kumuhana vispirms palūkojās viņā, tad gausi pavērsa acis uz meiteni, kas gaiņāja mušas.
— Ej! — Pūls tai uzsauca. — Un nenāc atpakaļ, pirms nedzirdi mani sasitam plaukstas!
Hārdmans Pūls vairs neteica ne vārda arī pēc tam, kad mušu gaiņātāja bija nozudusi mājā; tomēr seja tam izskatījās cieta kā akmens: — Jā vai nē?