Atkal Kumuhana bažīgi pavērās apkārt un pat augšup "pērtiķpākšu koka zaros, it kā baiļodamies slepena klausītāja. Lūpas viņam bija ļoti sausas. Ar mēles galiņu viņš tās vairākkārt slapināja. Divreiz viņš raudzīja ierunāties, taču rīkle tā ķērkstēja, ka nekas nebija sa
protams. Beidzot ar noliektu galvu viņš izčukstēja tik klusu un svinīgi, ka Hārdmanam Pūlam vajadzēja pašam pieliekt galvu, lai saklausītu: — Nē.
Pūls sasita plaukstas, un mazā meitene izskrēja no mājas, trauksmīgi steigdamās pie viņa.
— Atnes pienu un džinu vecajam Kumuhanam —1 tūdaļ! — Pūls pavēlēja, bet Kumuhanam viņš sacīja; — Tagad pastāsti man visu šo notikumu!
— Pagaidi! — tas atteica. — Pagaidi, līdz mazā vahine būs atnākusi un atkal aizgājusi!
Un, kad meitene bija projām, bet džins ar pienu aizgājis to ceļu, kāds jau nolemts džinam, kad tas sajaukts ar pienu, Hārdmans Pūls, vairāk neskubinādams, gaidīja stāsta izklāstu. Kumuhana piespieda roku pie krūtīm un īsiem starplaikiem dobji iejklepojās, gaidīdams uzmundrinājumu, tomēr galu galā sāka runāt pats no sevis.
— Tas bija šausmīgs notikums senajās dienās, ja nomira kāds lielais alii. Kahekili bija liels alii. Viņš varētu būt karalis, ja palicis dzīvs. Kas gan spēj pateikt? Es biju jauns cilvēks, bet vēl neprecējies. Tu zini, Kanak Oolea, kad Kahekili mira, un tu vari man pateikt, cik vecs es tad biju. Viņš nomira, kad gubernators Boki vadīja Blondas viesnīcu šepat Honolulu. Vai esi dzirdējis?
— Tad es vēl uzturējos Havajas pievēja krastos, — Pūls atbildēja. — Tomēr dzirdējis esmu. Boki ierīkoja degvīna tecinātavu un norentēja Manoas zemes, lai audzētu cukuru degvīna dedzināšanai, bet Kāhumanu, kas bija pavaldonis, atcēla rentes līgumu, izrāva cukurniedres ar visām saknēm un iedēstīja tur kartupeļus. Boki noskaitās un, gatavodamies sākt karu, savāca pie Vaikiki savus karotājus līdz ar divpadsmit dezertieriem no vaļu ķērāju kuģa un pieciem vara sešmārciņu lielgabaliem …
— Tieši tas bija laiks-, kad nomira Kahekili, — Kumuhana dedzīgi iejaucās. — Tu esi ļoti gudrs. Tu par senajām dienām zini daudz ko labāk nekā mēs, vecie kanaki.
— Tas notika 1829. gadā, — Pūls apmierināts turpināja. — Tev bija divdesmit astoņi gadi, bet man divdesmit, es pašlaik braucu krastā vaļējā laivā pēc tam, kad «Melnais Princis» bija sadedzis.
— Man bija divdesmit astoņi, — Kumuhana atkārtoja. — Izklausās, ka pareizi būs. Es labi atceros Boki vara lielgabalus Vaikiki krastā. Ari Kahekili nomira tajā laikā Vaikiki. Ļaudis līdz šai dienai tic, ka viņa kauli tika nogādāti uz Honaunau Haleo Keave (mauzoleju) Konā …
— Un labu laiku Vēlāk atvesti uz Karalisko mauzoleju šepat Honolulu, — Pūls papildināja.
— Tāpat, Kanak Oolea, ir vēl daži, kuri līdz šai dienai tic, ka karaliene Alise tos līdz ar pārējiem savu senču kauliem glabā lielajās krūkās savā tabu istabā. Visi tie domā aplam. Es zinu. Kahekili svētītie kauli ir pagalam un zuduši uz mūžu. Tie nekur nav apglabāti. To vairs nav. Un daudzus lāgus kona vēji ir situši baltas putas Vaikiki bangotnē, kopš pēdējais cilvēks pēdējo reizi skatīja Kahekili. Es vienīgais esmu palicis dzīvs no šiem cilvēkiem. Es esmu pēdējais, un es nebiju vis laimīgs, ka dabūju piedalīties šajā nobeigumā.
Jo redzi! Es biju jauneklis, un sirds man karsta kā lava kvēloja pēc Melaijas, kura bija viena no Kahekili nama kalponēm. Tāpat arī Anapuni sirds kaisa viņas dēļ, kaut gan Anapuni sirds bija melna, kā pats redzēsi. Tonakt mēs dzīrojām — Anapuni un es — tonakt, kad mira Kahekili. Mēs ar Anapuni bijām vienkārši ļautiņi tāpat kā visi kanaki un vahine, kuri dzīroja līdz ar parastajiem matrožiem un vaļu ķērāja kuģa jūrniekiem no kuģa priekšgala Mēs dzīrojām, sēdēdami uz paklājiem Vaikiki krastmalā, turpat pie vecā heiau (tempļa), kas nav tālu no tās vietas, kur tagad atrodas Vildersa liedags. Toreiz es uz visiem laikiem iegaumēju, kādus daudzumus dzeramā spēj panest haole jūrnieki. Ja runā par mums, kanakiem, mūsu galvas no viskija un ruma bija kļuvušas karstas un vieglas un grabēja kā sažuvuši ķirbji.
Bija jau pāri pusnaktij, kā es labi atceros, kad ieraudzīju pār slapjajām, cietajām krastmalas smiltīm nākam Melaiju, ko nekad nebiju redzējis piedalāmies kā-
1 Kuģa priekšgalā parasti atradās matrožu miteklis. 258
dās dzīrēs. Smadzenes man kaita kā elles liesmās, kad pamanīju, ka arī Anapuni skatās uz viņu, pie tam Anapuni atradās viņai tuvāk, jo dzērāju lokā sēdēja man iepretī. Ai, es zinu, tas bija viskijs, rums un jaunība, kas manī kurināja šo kvēli; bet toreiz, tajā brīdī, mana neprātīgā galva izlēma: ja tā runās ar viņu, ja ies dejot ar viņu pirmo, tad es sagrābšu Anapuni rīkli abām rokām, nosviedīšu viņu gar zemi, pagrūdīšu zem vahine bangotnes turpat mums blakām un slīcināšu, un žmiegšu, līdz dzīvība viņu pametīs un nebūs vairs šķēršļa, kas stāvētu starp mani un Melaiju. Jo zini, ka viņa vēl nebija izšķīrusies starp mums, un tikai Anapuni dēļ viņa jau sen nebija kļuvusi manējā.
Melaija bija stalti noaugusi jaunava,. augums kā virsaišmeitai un pat vēl skaistāks, un tāda viņa nāca pie mums pār valgajām smiltīm mēness mirdzumā. Pat haole jūrnieki uz brīdi pieklusa un blenza viņā ar vaļējām mutēm. Kā viņa soļoja! Esmu dzirdējis tevi stāstām, o Kanak Oolea, par sievieti Helēnu, kas bijusi par iemeslu Trojas karam. Par Melaiju es varu teikt, ka viņas dēļ pat elles mūriem būtu ar mieru uzbrukt vēl daudz vairāk vīriešu nekā tai senlaiku pilsētai, par kuru tev patīk gari un plaši izrunāties, kad esi dzēris tā pamazāk piena, bet pavairāk džina.
Kā viņa soļoja! Mēnesnīcā blāvā medūzu vizma bangotne atgādināja petrolejas spuldzes pie rampas, kādas esmu redzējis jaunajā haole teātrī. Tā nebija meitenes, bet sievietes gaita. Viņa nelidinājās, šūpodamās kā sīkie vilnīši rifu sargātā rāmā piekrastē. Viņas gājienā bija kaut kas dižens un karalisks, it kā dabas spēku kustība, it kā lavas straumes vienmērīgais plūdums lejup pa Kau kalna nogāzēm uz jūru, it kā pašātu bangotas jūras milzīgie, rāmie viļņi, it kā četru lielo gadalaiku uzplūds un atplūds, kas var atgādināt mūziku dieva mūžīgajām ausīm, bet ir pārāk gauss savā laika plūsmā, lai veidotu skaņu parasta, strauji pulsējoša cilvēka ausij, kurš ātri mirst, nenodzīvojis ilgu mūžu.