Anapuni bija viņai tuvāk. Tomēr viņa skatījās uz mani. Vai tu, Kanak Oolea, esi kādreiz dzirdējis saucienu, kam nav skaņas, bet kas ir skaļāks nekā dieva gliemežvāku taures? Tā viņa sauca mani pāri visam
dzērāju lokam. Es pa pusei pacēlos, jo nebiju vēl galīgi apdzēries; bet Anapuni roka viņu apskāva un pievilka klāt, un es atkal atslīgu uz elkoņa, skatījos un sevī plosījos. Viņš gribēja piedabūt, lai tā apsēžas līdzās, bet es gaidīju. Ja viņa apsēstos un pēc tam vēl dejotu ar to, es zinu, ka pirms rītausmas Anapuni jau būtu mironis, nožņaugts un noslīcināts seklajā ban- gotnē.
Dīvaina gan, vai ne tā, Kanak Oolea, ir visa šī kvēle, ko dēvē par «mīlestību»? Tomēr nav vis dīvaina. Tā tam jābūt, kad cilvēks ir jauns, citādi cilvēku dzimums "neturpinātos.
— Tālab jau arī alkām pēc sievietes jābūt lielākām nekā alkām pēc dzīvības, — Pūls apstiprināja. — Citādi vairs nebūtu ne vīriešu, ne sieviešu.
— Jā, — Kumuhana -teica. — Bet nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš šī kvēle mani galīgi pametusi. Es to atceros, kā mēdz atcerēties senu saules lēktu, kā to, kas pagājis. Un tā cilvēks kļūst vecs un auksts un dzer džinu — ne jau lai apskurbinātos, bet lai sasildītos. Un piens ir ļoti veselīgs.
Tomēr Melaija nesēdās tam līdzās. Es atminos, ka acis viņai mežonīgi zalgoja, bet mati bija atrisuši un plandījās, kad viņa noliecās pār Anapuni un kaut ko iečukstēja tam ausī. Un viņas mati pārklāja to visgarām un noslēpa manām acīm, kamēr viņa čukstēja, un, to redzot, sirds man dauzījās pret ribām, apstulbinādama prātu, līdz es gandrīz neko vairs nevarēju saskatīt. Un es saņēmu kopā visu savu gribas spēku, lai spētu doties pāri lokam un notvert viņu, ja viņa pēc īsa mirklīša jau nenāktu pie manis.
Bet-tam nekad nebija lemts notikt. Vai atceries virsaiti Konukalani? Viņš pats ieradās pie dzīru loka. Seja tam bija melna no dusmām. Viņš sagrāba Me-' laiju — ne aiz rokas, bet aiz matiem — un aizvilka projām, un tad viņu vairs nebija. To visu es pat tagad spēju aptvert tikai pa pusei. Es, kas grasījos nokaut Anapuni Melaijas dēļ, nepacēlu ne roku', ne balsi, lai pretotos, kad Konukalani aiz matiem aizrāva viņu projām, — un Anapuni arī ne. Protams, mēs bijām vien- kārsi ļaudis, bet viņš virsaitis. To es zinu. Bet kālab diviem vienkāršiem vīriem, kas kļuvuši traki aiz alkām pēc sievietes, kad alkas pēc sievietes viņos ir stiprākas nekā alkas pēc dzīvības, jāpieļauj vienam vienīgam virsaitim, kaut tas arī bijis augstākais zemē, aizvilkt šo sievieti projām aiz matiem? Ja viņi alkst pēc tās vairāk nekā pēc dzīvības, kāpēc šiem diviem vīriem jābaidās tūdaļ uz vietas nosist šo vienu pašu virsaiti? Te ir kaut kas stiprāks par dzīvību, stiprāks par sievieti, bet kas tas ir? Kāpēc?
— Es tev atbildēšu, — teica Hārdmans Pūls. — Tā tas notiek tāpēc, ka lielākā tiesa cilvēku ir muļķi, un tālab tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas ir gudri, vajag rūpēties par viņiem. Tāds ir virsaitibas noslēpums. Visā pasaulē virsaiši stāv augstāk par cilvēkiem. Visā pasaulē, kamēr tā pastāv, arvien ir bijuši virsaiši, kuriem nākas sacīt daudzajiem muļķa cilvēkiem: «Dariet tā, nedariet šitā! Strādājiet — un strādājiet tā, kā mēs jums sakām, citādi jūsu vēderi paliks tukši un jūs iesiet bojā. Klausiet likumiem, kurus mēs jums dodam, vai arī jūs tapsiet par zvēriem un jums nebūs vietas pasaulē. Jūsu nemaz nebūtu, ja jau pirms jums nebijuši virsaiši, kas visu nokārtoja un visu noteica jūsu tēviem. Neviena jūsu atvase nepaliktu pēc jums, ja mēs tagad visu nenokārtotu un nenoteiktu jūsu pašu labā. Jums jāpaliek mierā un pazemībā, jūs drīkstat tikai degunu nošņaukt. Vakaros jums agri jābūt gultā, bet rītos agri jāceļas darbā, ja gribat, lai jums ir gultas, kur gulēt, nevis tikai perēklis kokā kā muļķa putniem. Sis ir gadalaiks, kad dēstāms jamss, tāpēc jums tas jādēsta tagad. Mēs sakām — tagad un šodien, nevis dzīrot un dejot hula. šodien, bet jamsu dēstīt rīt vai kādā citā no tām daudzajām bezrūpīgajām dienām. Jums nebūs vienam otru nokaut, un jūsu tuvāko sievas jūs nedrīkstat aiztikt. Viss tas ir jūsu pašu dzīvības labad, jo jūs vienā reizē spējat domāt tikai par vienu dienu, kamēr mēs, jūsu virsaiši, jūsu vietā domājam par visām dienām un par tām dienām, kas vēl nāks.»
— Kā kalna galotnē mākonis, kas slīgst lejup un apņem tevi, bet tu pat lāgā neapģied, ka tas ir mākopis, — tāda ir tava gudrība manam prātam, Kanak Oolea, —
Kumuhana purpināja. — Tomēr bēdīgi gan, ka man bija jāpiedzimst par vienkāršu cilvēku un visu mūžu jānodzīvo kā vienkāršam cilvēkam.
— Tas ir tālab, ka tu pats savā būtībā esi vienkāršs, — Hārdmans Pūls tam teica. — Kad cilvēks ir piedzimis vienkāršs, bet pēc dabas tāds nav, viņš paceļas augšup, pārspēj virsaišus un pats top par virsaiti virsaišiem. Kālab tad tu neesi tas, kurš valda pār manu fermu ar tās daudziem tūkstošiem liellopu, kurš apmaina ganus, kad uznāk lietus gāzes, kurš izmeklē vēršus, kurš vienojas par gaļas pārdošanu ar buriniekiem, kara kuģiem un ļaudīm, kas dzīvo Honolulu mājās, kurš kaulējas ar advokātiem, kurš palīdz radīt likumus un kurš pat karalim saka, ko darīt tam būtu gudri un ko atkal bīstami? Kāpēc neviens cits cilvēks nevar izdarīt to, ko varu es? Neviens pats cilvēks no visiem tiem, kuri strādā manā labā, kurus baro manas rokas un kuri ļauj man domāt viņu vietā — man, kur es taču strādāju smagāk nekā jebkurš no viņiem, neēdu vairāk kā jebkurš no viņiem un tāpat nespēju gulēt vairāk kā uz viena lauhala paklāja vienā reizē — gluži kā jebkurš no viņiem?