Viņi lika man nākt līdzi, un viņu pavēles nepavisam nebija laipnas. Kad es piecēlos, milzīgā harpūnista galva noslīdēja man no kājām un pāri paklāja malai novēlās uz smiltīm. Viņš nourkšķējās kā cūka, lūpas viņam pavērās un mēle visā garumā izkārās no mutes tieši smiltīs. Tā viņš arī neatvilka to atpakaļ. Pirmo reizi redzēju, cik gara var būt cilvēka mēle. Ieraugot smiltis uz šās mēles, mani no jauna pārmāca nelabums. Šausmīga gan ir nākamā diena pēc nodzīrotas nakts. Es degu vienās ugunīs, visa mana iekšiene bija kā kvēlojošas ogles, kā aa lava, kā harpūnista mēle, kas aplipuši sausām smiltīm. Es noliecos pēc pusizdzerta kokosrieksta, bet Aimoku to izspēra no maniem trīcošajiem pirkstiem, un Humuhumu ar plaukstas locītavu uzgāza man pa sprandu.
Viņi abi blakām gāja man pa priekšu ar bargumā satumsušām sejām, bet es turējos viņiem pa pēdām. Mute man smakoja no dzērieniem, galva griezās no to sājajiem tvaikiem, un es būtu bijis ar mieru nocirst sev labo roku, ja vien varējis dabūt padzerties ūdeni, jel reizīti padzerties, kaut vienu malciņu. Bet, ja arī to dabūjis, es zinu, tas būtu izčūkstējis manā vēderā kā ūdens lāse, ko uzšļāc uz cepšanai sakarsētiem akmeņiem. Šausmīga ir nākamā diena pēc žūpošanas. Daudzu jaunībā mirušu cilvēku mūžus esmu pārlaidis kopš tā laika, kad pēdējo reizi neprātīgi pietempos, kā to spēj tikai jaunībā, jo jaunība nepazīst ne mēra, ne atturības.
Tā nu, ejot tālāk, es sāku atskārst, ka miris kāds alii. Neviens kanaks negulēja smiltis aizmidzis un ari zagšus nesteidzās mājup no ļikšanās ar mīļāko; neviena laiva nebija izbraukusi agrīnā zvejā, kaut zivis rifā vislabāk ķeras tieši bēguma un paisuma maiņā. Kad mes aiz heiau nonācām pie tās vietas, kur Lielais Kameha- meha mēdza izvilkt krastā savas brigas un šonerus, es ieraudzīju, ka zem laivu nojumēm Kahekili lielajai laivai noņemtas pārsegtās mašas un ka patlaban, kaut gan ir bēguma laiks, cļaudzi cilvēki velk to pāri smilšu joslai uz ūdeni. Bet visi šie cilvēki bija virsaiši. Un, kaut arī acis man miglojās un galvā viss griezās virpuļu virpuļiem, bet iekšienē kaita kvēlojošas ogles, es tomēr sajēdzu, ka mirušais alii ir Kahekili. Jo viņš bija vecs, un no visiem alii visdrīzāk varēja sagaidīt tieši viņa nāvi.
— Viņa nāve, cik esmu dzirdējis, vairāk līdzējusi gubernatora Boki dumpja izjaukšanā nekā Kekuanaoas lūgumi, — Hārdmans Pūls piezīmēja.
— Tā bija Kahekili nāve, kas to izjauca, — Kumuhana apstiprināja. — Kad tonakt ziņa par viņa nāvi tomēr bija izpaudusies, visi apakšnieki sabēga savās stiebru būdās, nededzināja ne ugunskurus, ne pīpes un sargājās pat skaļāk elpot, jo, atrazdamies četrās sienās, viņi bija tabu, viņus nevarēja izmantot par upuriem. Tāpat aizbēga visi gubernatoram Boki pakļautie karotāji un arī no kuģa dezertējušie haole, tā ka vara lielgabali gulēja pamesti, bet viņa virsaišu saujiņa viena pati nekā nevarēja iesākt.
Aimoku un Humuhumu lika man apsēsties smiltīs netālu no tās vietas, kur lielo laivu vilka ūdenī. Kad tā beidzot peldēja, visi virsaiši juta slāpes, jo nebija raduši tā pūlēties; tad nu man viņi lika rāpties palmās līdzās laivu nojumēm un mest lejā dzeramos kokosriekstus. Viņi padzērās un atspirga, bet man viņi neļāva dzert.
Tad tie atnesa Kahekili no viņa nama uz laivu. Viņš bija guldīts noeļļotā, nopernicotā un gluži jaunā haole zārkā. To bija darinājis kāds kuģa galdnieks, laikam iedomādamies, ka taisa laivu, kas nedrīkst laist ūdeni cauri. Tas bija cieši nodrīvēts, bet virspusē virs Kahe- kili sejas bija ielaista plāna stikla rūts. Virsaiši nebija pieskrūvējuši virsējo dēli, kas pārklāj stiklu. Iespējams, ka viņi nemaz nezināja, kā jārīkojas ar haole zārkiem; tomēr vai nu šā, vai tā, — viņu nezināšana, izrādījās, bija mana laime, kā tu tūdaļ dzirdēsi.
«Te jau ir tikai viens moepuuteica priesteris Eopo, noskatīdamies manī, kad es sēdēju uz šķirsta laivas dibenā. Virsaiši jau airēja pāri rifam.
«Otrais aizbēdzis patvērumā,» Aimoku atbildēja. «Šis bija vienīgais, ko varējām notvert.»
Un tad es zināju. Nu zināju visu — mani upurēs. Par otro upuri bija paredzēts Anapuni. To tad Melaija dzīru lokā bija iečukstējusi Anapuni ausī. Taču viņu aizrāva projām, pirms viņa.paguva to pateikt man. Bet viņš, būdams savā sirdī melns, tīšām nebija man teicis.
«Jābūt diviem,» Eopo uzstāja. «Tāds ir likums.»
Aimoku pārtrauca airēšanu un paraudzījās atpakaļ uz krastu, it kā gribētu griezties atpakaļ, lai sadabūtu otro upuri. Bet vairāki citi virsaiši pretojās, aprādīdami, ka visi apakšnieki jau aizbēguši kalnos vai guļot savās mājās, tātad skaitoties tabu un ka vajadzēšot varbūt vairāku dienu, pirms pagūšot kādu saķert. Beigās Eopo padevās, kaut gan laiku pa laikam vēl norūca, ka likums pieprasot divus moepuu.
Mēs airējām tālāk, garām Dimanta Galvai un sānis no Koko Galvas, līdz atradāmies Molokai kanālam pret vidu. Straume pašlaik brāzās viļņodama, kaut gan pa- sāts pūta pavisam viegli. Virsaiši atpūtās no airēšanas, vienīgi stūresvīrs visu laiku turēja laivas priekšgalu pretī vējam un viļņu plūsmai. Un, pirms ķērās atkal pie darba, viņi vēl pāršķēla dažus kokosriekstus un padzērās.
«Man diezgan maza bēda, ka esmu moepuu,» es teicu Humuhumu, «bet man gribētos padzerties, pirms mani nodur.» Es nedabūju dzert. Tomēr es teicu taisnību. No milzīgā daudzuma viskija un ruma jutos pārāk nelādzīgi, lai vēl baiļotos no nāves. Tad taču galu galā mana mute vairs nesmakos, galva nesāpēs, bet mana iekšiene nebūs izkaltusi kā karstas smiltis. Visnegantāk es mocījos, ja atcerējos harpūnista mēli, kādu to biju redzējis pēdējo reizi, — smiltīs izkārtu un ar smiltīm aplipušu. O Kanak Oolea, kādi lopiņi gan ir jauni vīrieši, kad tie sāk žūpot! Pirms nav kļuvuši veci — tādi kā tu un es, viņi neprot valdīt savas slāpju kārības un dzert ar sātu kā tu un es.