— Tāpēc ka mums jau cits nekas neatliek, — Hārdmans Pūls atsaucās. — Veci kuņģi ir izdiluši plāni un vārīgi, un mēs dzeram ar sātu tāpēc, ka vairāk dzert nedrīkstam. Mēs esam gudri, bet šī gudrība ir rūgta.
— Priesteris Eopo nodziedāja garu mele par Kahekili māti un viņa mātesmāti, un visām viņu mātēm tālu atpakaļ līdz pat laiku sākumam, — Kumuhana turpināja. — Bet man likās, ka nomiršu savā sakarsēto smilšu sausumā, pirms vēl dziesma būs galā. Un Eopo piesauca visus dievus no apakšējās pasaules, vidējās pasaules un augšējās pasaules, lai tie saudzētu un lolotu mirušo alii, kas taps uzticēts viņu gādībai, un lai tie piepildītu lāstus — šaušalīgus lāstus, kādus viņš raidīja pār visiem cilvēkiem, kas dzīvo, un tiem, kas vēl dzīvos, ja tie uzdrošinātos nelietīgi izmantot Kahekili kaulus, darinādami no tiem ieročus peļu šaudīšanai.
Vai tu zini, Kanak Oolea; priesteris runāja valodā, kas bija pavisam savādāka nekā mūsējā, un es zinu, ka tā bija priesteru valoda, senlaiku valoda. Maui viņš nesauca par Maui, bet gan par Maui-Tiki-Tiki un Maui- Po-Tiki. Bet Hinu, Maui dievišķo māti, viņš dēvēja par Inu. Un Maui dievišķo tevu viņš sauca dažreiz par Akalanu iTn dažreiz par Kanalou. Dīvaini, ka cilvēks, kam jāmirst un kas ir tik ļoti izslāpis, spējīgs atcerēties tādas lietas! Taču es atceros, ka priesteris Havaju sauca par Vaju, bet Lanai par Ngangai.
— Tie ir bijuši maoru vārdi, — Hārdmans Pūls paskaidroja, — un samoiešu un tongiešu vārdi, kurus priesteri atveduši sev līdzi sensenos laikos savos pirmajos pārceļojumos no dienvidiem, kad viņi uzgāja Havaju un apmetās tajā uz palikšanu.
— Liela ir tava gudrība, o Kanak Oolea, — vecais vīrs svinīgi piebalsoja. — Ku, mūsu debesu balstītāju, priesteris sauca par Tu, vēl arī par Ru; un La, mūsu saules dievu, viņš dēvēja par Ra …
— Bet Ra taču senajās dienās ir bijis saules dievs Ēģiptē, — Pūls viņu pārtrauca mazliet ieinteresēts.
— Tik tiešām jūs, polinēzieši, esat klaiņojuši tālu — gan laikā, gan telpā, — pirms kļuvāt par tagadējo tautību. Tas ir tāls sauciens no senās Ēģiptes, kad Atlan- tīda vēl pacēlās virs okeāna, līdz jaunajai Havajas salai Klusā okeāna ziemeļos. Bet turpini, Kumuhana! Vai tu vēl kaut ko atceries arī no tā, ko priesteris Eopo dziedāja?
— Pašās beigās, — vecais piekrizdams palocīja galvu, — kaut gan pats es biju jau pa pusei beigts un nāve zem priestera naža man naca ik brīdi tuvāk, viņš dziedāja dziesmu, no kuras es atceros katru vārdu. Klausies! Tā skanēja šādi.
Un vecais vīrs sāka dziedāt drebulīgā, aizlauztā fal- setā.
— Maoru nāves dziesma, neapšaubāmi, — Pūls paskaidroja, — un to dzied havajietis ar tetovētu mēli! Atkārto to vēlreiz, un es tev pateikšu tās vārdus angliski.
Un, kad sirmgalvis bija dziesmu atkārtojis, Pūls lēnām tulkoja angļu valodā:
Bet nāve nav nekas jauns, .'Nāve ir un bijusi mūžīgi, kopš mira vecais Maui. Toreiz Pata-tai skaļi smējās Un pamodināja zemes garu dievu, Kas pāršķēla viņu divās daļās un tad ieslēdza zemē. Tā pienāca vakara mijkrēšļi.
— Un galu galā, — Kumuhana turpināja, — mani tomēr nenokāva. Eopo, paņēmis rokā nazi, ar ko mani nogalināt, un jau sagatavojies atvēzēties triecienam, tomēr nepacēla nazi. Un es? Kā es jutos un ko domāju? Bieži, Kanak Oolea, es tagad esmu pasmējies, to atminoties. Es jutos ļoti izslāpis. Es negribēju mirt. Es gribēju malku ūdens. Es zināju, ka man jāmirst, bet domās visu laiku kavējos pie tiem tūkstoš ūdenskritumiem, kas gluži veltīgi gāžas lejup pali (bezdibeņos) Kūlau kalnu pievēja pusē. Es nedomāju par Anapuni. Biju pārāk izslāpis. Es nedomāju par Melaiju. Biju pārāk izslāpis. Bet nemitīgi manā iztēlē rādījās harpūnista mēle, sausām smiltīm aplipuši, kādu to redzēju pēdējo reizi smiltīs. Mana mēle bija gluži tāda pati. Bet laivas dibenā valstījās daudzi dzeramie kokosrieksti.
Es tomēr pat nemēģināju padzerties, jo viņi bija virsaiši, bet es — vienkāršs cilvēks.
«Nē,» teica Eopo, pavēlēdams virsaišiem, lai sviež zārku pār malu. «Ja nav divu moepuu, tātad nevajag ari neviena.»
«Dur nost kaut to vienu!» virsaiši sauca.
Bet Eopo papurinaja galvu un atbildēja: «Mēs nevaram raidīt Kahekili viņa ceļā, dodot līdzi tikai taro lakstus.»
«Labāk puse zivs nekā neviena,» Aimoku atkārtoja veco izteicienu.
«Bet ne alii bērēs,» priesteris aši attrauca. «Tāds ir likums. Mēs nevaram skopuļoties pret Kahekili un atņemt pusi viņam veltītā upura.»
Tā nu tajā mirklī, kad zārku svieda pār malu, mani nenokāva. Un dīvainā kārtā es tūdaļ jutos bezgala laimīgs, ka varu palikt dzīvs. Jau sāku atminēties Melaiju, sāku jau gudrot, kā atriebties Anapuni. Bet, kad nu dzīves asinis bija mani atkal spēcinājušas, manas slāpes pavairojās desmitkārt un mēle, mute un rīkle šķita tikpat smilšainas kā harpūnista mēle. Kad zārks bija pārsviests pār malu, man vajadzēja sēdēt laivas dibenā. Kāds kokosrieksts ieripoja man starp kājām, un es uzliku kājas tam virsū. Bet, kad es to pacēlu rokā, Aimoku iezvēla pa šo roku ar airi. Paskaties!
Viņš pacēla roku, parādīdams divus saliektus pirkstus, ko nekad vairs nevarēja izstiept taisnus.
— Nebija laika gaudot par sāpēm, jo man virsū bruka daudz kas ļaunāks. Visi virsaiši šausmās sāka skaļi kliegt. Zārks peldēja ar galvgali virs ūdens un nebija nogrimis. Augšup un lejup tas šūpojās pa viļņiem aiz laivas pakaļgala. Taču laiva nevarēja novirzīties tam no ceļa, jo priekšgals bija jātur pret viļņiem un vēju, bet viļņi un vējš dzina to tieši virsū zārkam. Zārka stikla plāksne bija pavērsta pret mums, tā ka mēs caur ruti varējām saredzēt Kahekili seju un galvu; viņš smīnēdams vērās mums pretī caur stiklu un šķita dzīvs, jau viņsaulē būdams, likās, ka viņš dusmojas uz mums un ar viņpasaules varu nodomājis izgāzt savas dusmas pār mums. Viņš svaidījās augšup un lejup, un laiva slīdēja viņam arvien tuvāk.