«Kauj viņu nost!», «Nolaid viņam asinis!», «Dur pašā sirdī!» — tā savās izbailēs virsaiši klaigāja uz Eopo. «Metiet pār malu kaut taro lakstus!», «Lai alii dabū jel pusi zivs!»
Eopo, kaut gan priesteris, bija pārbijies ne mazāk par citiem, un viņa lēmums sāka šķobīties, kad viņš redzēja Kahekili haole zārkā, kas negribēja grimt. Viņš sakampa mani aiz matiem, nogāza gar zemi un pacēla nazi, lai iegremdētu to manā sirdī. Manī vairs nebija ne mazākā pretestības spēka. Atkal atskārtu vienīgi to, ka esmu ļoti izslāpis, un manu aizmigloto acu priekšā kaut kur gaisā pavisam tuvu kūļājās harpūnista smil-, šainā mēle.
Bet, pirms vēl nazis paguva krist un ieurbties manī, nāca notikums, kas mani izglāba. Akai, gubernatora Boki pusbrālis, kā tu vēl atcerēsies, bija stūresvīrs laivā un tādējādi, sēdēdams pakaļgalā, atradās vistuvāk zārkam ar mirušo, kas negribēja grimt. Viņš kļuva vai traks aiz bailēm un grūda uz priekšu airi, gribēdams atbīdīt tālāk zārkā ieslēgto alii, kas šķita paliecamies, lai gāztos laivā iekšā. Aira gals trāpīja stiklu. Stikls saplīsa . ..
— Un zārks acumirklī nogrima, — Hārdmans Pūls iejaucās, — jo gaiss, kas to turēja virs ūdens, izplūda caur saplēsto stiklu.
— Zārks acumirklī nogrima, jo kuģa galdnieks to bija taisījis kā laivu, — Kumuhana apstiprināja. — Un es, kas jau biju moepuu, atkal kļUvu par cilvēku. Es paliku dzīvs, kaut gan tūkstošreiz nomiru aiz slāpēm, ie- kām nokļuvām atpakaļ Vaikiki krastā.
Un tā, o Kanak Oolea, Kahekili kauli neguļ vis Karaliskajā mauzolejā. Tie atrodas Molokai kanāla dibenā, ja vien sen nav izšķīduši peldošā gļotu duļķē vai arī, jau iznīkušu koraļļpolipu ķermenīšu uzsūkti, nav iemūrēti pašā koraļļu rifā. No cilvēkiem es esmu vienīgais dzīvais, kurš redzēja Kahekili kaulus nogrimstam Molokai kanālā.
Klusuma brīdī, kāds iestājās, Hārdmans Pūls ieslīga dziļās pārdomās, bet Kumuhana vairākkārt palaizīja sausās lūpas. Beidzot viņš pārtrauca klusumu:
— Un divpadsmit dolāru, Kanak Oolea, ēzelim, lietotiem segliem un iemauktiem?
— Sie divpadsmit dolāri būtu tavējie, — Pūls atteica, pasniegdams sirmgalvim sešarpus dolāra, — ja vien man stallī starp dažādiem krāmiem nekarātos tieši tādi iemaukti un segli, kādu tev vajag, un tos es tev atdošu. Par sešarpus dolāra tu vari nopirkt tīri palabu ēzeli no pake (ķīnieša) Kokako ciematā, viņš man vēl vakar teica, ka tāda esot ēzeļu cena.
Viņi palika sēšam, Pūls apcerē nogrimis, vēl un vēlreiz apdomādams tikko dzirdēto maoru nāves dziesmu, it īpaši rindiņu «Tā pienāca vakara mijkrēšļi», kas ar savu daili sniedza viņam dziļu mierinājumu; bet Kumu- hanu laizīja lūpas, lai rādītu, ka gaida vēl ko vairāk. Pēdīgi viņš pārtrauca klusumu:
— Ilgi es tiku runājis, o Kanak Oolea. Manā mutē nav vairs tik daudz valguma kā tolaik, kad biju jauns. Tā vien liekas, ka no jauna mani pārņēmušas slāpes, kādās mocījos, gara acīm skatīdams harpūnista mēli. Džins ar pienu, o Kanak Oolea, būtu ļoti patīkams mēlei, kas līdzinās tā harpūnista mēlei.
Smaida ēna pārlaidās pār Pūla seju.' Viņš sasita plaukstas, un mazā meitene atskrēja skriešiem vien.
— Atnes glāzi džina ar pienu vecajam Kumuhanam! — Hārdmans Pūls pavēlēja.
KĀ ALISE GRĒKUS SŪDZĒJA
šis stāsts par Alisi Akanu ir patiess notikums, kas atgadījās Havajā, ne jau mūsu laikos, bet tajās krietni senajās dienās, kad Ābels Ā Jo sludināja Honolulu savu brīnišķo atdzimšanu un pierunāja Alisi Akanu izsūdzēt grēkus. Bet tas, par ko Alise pastāstīja savā grēksūdzē, skar tolaik vēl saglabājušās paaudzes vissenāko vēsturi.
Jo Alise Akanu bija piecdesmit gadus veca, dzīvi sākusi agri un tiklab sākumā,kā beigās baudījusi to pilniem malkiem. Viņas zināšanu kopums sniedzās pagātnē līdz daudzu ģimeņu, veikalu un plantāciju pašiem pirmsākumiem. Viņa bija dzīvs visprecīzākās informācijas krājums, kuru mēdza uzmeklēt advokāti, ja tiem vajadzēja ziņu par zemes īpašumu robežām un zemes gabalu dāvinājumiem, kā ari par precībām, dzimšanām, mantojumu novēlējumiem vai skandāliem. Reti gan viņa sniedza tiem kārotās ziņas, jo prata cieši turēt mēli aiz Robiem; bet, ja vifta to darīja, tad tikai tādos gadījumos, kad ar to varēja pakalpot taisnai lietai, nevienu neaizskarot.
Jo Alise jau no agrām meitenes dienām bija dzīvojusi ziedu, dziesmu, vīna un deju pasaulē; vēlākos gados viņa tapa visu šo izpriecu saimniece, jo kļuva par hula nama turētāju. Šādā vidē, kur svilpoja par dieva un cilvēku dotajiem likumiem, kur atmeta katru piesardzību, kur iereibušo mēles raisīties raisījās, viņa bija sakrājusi savas vēsturiskās zināšanas par lietām, ko citur neminēja ne čukstus un pat iedomāties uzdrīkstē: jās tikai retumis. Un mēles apvaldīšana viņai kalpoja lieliski, jo, kaut arī vecvecie iedzīvotāji labi zināja, ka viņai viss zināms, neviens netika dzirdējis viņu tenkojam par Kalakauas piekrastes krodziņa laikiem, ne arī par iebraukušo kara kuģu virsnieku uzdzīvēm, kur nu vēl par diplomātiem, ministriem un senatoriem no visas pasaules valstīm.
Tā nu piecdesmit gadu vecumā, tādā mērā pielādēta ar vēstures dinamītu, ka tas, ja gadījumā eksplodējis, spētu satricināt visu salu sabiedrisko un komerciālo dzīvi, tomēr stingri valdīdama savu mēli, Alise Akana bija hula nama saimniece un atbildīgā- par visām dejotājām, kas dejoja hula gan karaliskajos sarīkojumos, gan luau (svētkos), gan mājas viesībās, gan poi maltītēs, gan arī ziņkārīgu tūristu izpriecai. Piecdesmitajos viņa bija ne tikai kupla miesās, bet pat strupa un resna, kā jau tas parasts polinēziešu zemnieku sievām ar spē- cīgu organismu, kas nepazina nekādu slimību un solīja vēl neskaitāmus dzīves gadus. Un tieši tad, šajos piecdesmitajos, viņa reiz iemaldījās — tāpat vien aiz gara laika un ziņkāres — Ābela Ā Jo atdzimšanas sanāksmē.