Bet Ābels Ā Jo, teoloģijas un vārda mākslas burvju meistars, bija tikpat sajaukta personība kā Billijs Svētdiena. Ciltskoka ziņā viņš bija vēl trakāks jauktenis, jo par vienu ceturtdaļu skaitījās portugālis, par vienu
ceturtdaļu skots, par vienu ceturtdaļu havajietis un par vienu ceturtdaļu ķīnietis, šķīstīšanas uguns, kurai viņš lika liesmot, bija daudz svelmaināka un daudzkrāsai- naka, nekā to būtu spējis uzkurināt ikviens no šo četru tautību locekļiem atsevišķi. Jo viņā bija savākti vienkopus šo četru krasi atšķirīgo cilvēku cilšu prasmīgums un blēdība, izmaņa un gudrība, asprātība un rupjība, dedzība un filozofiskums, gremdēšanās pārcilvēciski dziļos garīgos meklējumos un līdzās tam spēja bradāt līdz ceļiem reālās dzīves dūksnājā — tas viss viņā bija savienojies par vienu veselu kopumu. Bez tam vēl, visu to gudri saliedējot, viņš bija ieguvis gudro pašapmānī- šanās prasmi.
Ja Ābels sāka likt lietā savas vārda mākslas burvju spējas, viņš atstāja dziļi kaunā Billiju Svētdienu, kurš bija meistars tikai vienas valodas tautiskajā izloksnē un zagļu žargonā. Jo Ābels Ā Jo prata lietot visu četru pašreizējo valodu darbības vārdus, lietvārdus, īpašības vārdus un metaforas. Šis valodu mistrojuma mudžeklis un dzīvīgais sakausējums bija viņam tāds izteiksmes līdzekļu rezervuārs, kurā varētu noslīcināt miljoniem Billiju Svētdienu. Nevienai rasei nepiederīgam, brīnumainam jauklim, raibraibam maisījumam — Ābelam A Jo piemita ikvienas šas sastāvdaļas īpatnība visaugstākajā pakāpē. Gluži ka hameleons viņš lieliski prata pēc vajadzības izluncināt un izmirdzināt savas būtības dažādās sastāvdaļas, gan apdullinādams tiešā uzbrukumā, gan pārsteigdams un mulsinādams ar veikliem sāntriecieniem to ļautiņu garīgi viengabalainās un daudz vienkāršāk veidotās dvēseles, kuri nāca uz viņa atdzimšanas sprediķiem, lai sēdētu pie viņa kājām un liesmotu jīdzi viņa jūsmu ugunīm.
Ābels A Jo cieši ticēja pats sev un savai samaisītajai būtībai — tāpat kā viņš ticēja savam ērmoti samaisītajam priekšstatam, ka dievs izskatoties līdzīgs kā viņam, tā arī ikvienam citam cilvēkam, jo tas vairs neesot vienas cilts, bet gan visas pasaules dievs, kuram izskatā jālīdzinās visu pasaules rasu piederīgajiem, lai arī tas būtu jāiedomājas kaut vai raibs. Un šis priekšstats bija ārkārtīgi ietekmīgs. Ķīnieši, korejieši, japāņi, havajieši, portorikieši, krievi, angļi, franči — visu tautību piederīgie bez kādām domstarpībām cits citam līdzās krita ceļos viņa pārveidotās dievības priekšā.
Jau agrā jaunībā atkritis no anglikāņu baznīcas, Ābels A Jo gadiem ilgi bija mocījies apziņā, ka viņu spiež Jūdasa grēks. Sirdī būdams reliģiozs, viņš tomēr i bija noliedzis to kungu. Tātad viņš bija Jūdasam līdzīgs. Jūdass tapa nolādēts. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, ir nolādēts; bet viņš negribēja būt nolādēts. Tālab, kā jau tas ir cilvēka dabā, viņš locījās un līkumoja, pulēdamies paglābties no lāsta. Un pienāca diena, kad viņš atrisināja sava glābiņa problēmu. Doktrīna, ka Jūdass ir nolādēts, esot aplams dieva iztulkojums, viņš galu galā izlēma, jo dievs taču par visām lietām aizstāvot taisnīgumu. Jūdass bija dieva kalps, īpaši izredzēts, lai pildītu sevišķi ļaunu darbu. Tālab Jūdass, arvien stingrs ticībā un kļuvis par nodevēju tikai pēc dieva pavēles, īstenībā esot svētais. Tātad arī viņš, Ābels A Jo, esot svētais tieši to nopelnu labad, ka kļuvis par atkritēju un nodibinājis savu īpašu sektu, un tā nu viņš ikkatru mīļu brīdi varot vērsties pie sava dieva ar sirdsšķīstu pateicību.
Šī teorija kļuva par vienu no valdošajām dogmām viņa sprediķos, un sevišķi spēcīgi tā darbojās, ja vajadzēja nospodrināt sirdsapziņu visu pārējo ticību atkritējiem, kuri citādi savas apziņas slepenajos dziļumos_ jutās saberzti pīšļos zem Jūdasa grēka sloga. Ābelam Ā Jo visi dieva nodomi bija tik skaidri, it kā tos būtu izdomājis viņš pats, Ābels Ā Jo. Atpestīti galu galā tikšot visi, kaut arī dažiem tas vilkšoties ilgāk nekā citiem un tie iegūšot vietas vienīgi pakaļējos sēdekļos. Cilvēka vieta pasaules mūžīgi mainīgajā haosā esot noteikta un iepriekš nolemta — ja ne citādi tas pierādāms, tad kaut jel noliedzot, ka vispār pastāv tāds mūžīgi mainīgs haoss. Tas esot tikai bubulis, ko cilvēki sagudrojuši savā prāta stulbumā; un, likdams lietā dornas un vārda visdzēlīgāko nekaunību, izmantodams tautas valodas sulīgumu, kas vistiešāk un vistuvāk iespiedās viņa klausītāju saprašanā, viņš izmēza šo bubuli no to smadzenēm, rādīja tiem dieva godību mīlestības apskaidrībā un tādējādi sniedza dvēseles mieru un remdinājumu.
Kā gan lai Alise Akana, vienkārša tīrasiņu havajiete, būtu spējusi pretoties viņa veiklajam, demokrātiski izskaistinātajam, četru tautibu iedvesmotajam, ar tautas valodu bruņotajam uzbrukumam? No visciešākās saskares viņš dzīves un grēka līkloču ceļus pazina ne sliktāk par Alisi — pats kādreiz bijis dziedātājzēns uz pasažieru kuģiem starp Havaju un Kaliforniju un pēc tam bāra zēns gan uz kuģiem, gan krastā no Barbarijas liedaga līdz pat Heinija tavernai. Jāpiezīmē, ka viņš bija pametis pirmā bāra zēna vietu Universitātes klubā, lai pārsviestos uz savu lielisko atdzimšanas sludināšanu.