Tā nu Alise Akana, iemaldījusies, lai paņirgātos, palika tur, lai pielūgtu Ābela Ā Jo dievu, kas bija satriecis viņas rūdītos prātus, jo tas šķita vissaprotamākais no visiem dieviem, par kādiem viņa jebkad dzirdējusi. Viņa deva naudu Ābela Ā Jo kolektei, slēdza savu hula namu un atlaida hula dejotājas pelnīt iztiku vēl dziļāku maldu ceļos, atteicās no spilgtām krāsām, grezniem tērpiem un ziedu vītnēm — un nopirka bībeli.
Tas bija reliģiskas jūsmas laikmets Honolulu mājokļos. īstenībā tā bija vienkāršo ļaužu tiekšanās pretī dievam. Augstu stāvošie un dižciltīgie tika aicināti, bet tie nekad neatsaucās. Tikai vientiesīgie un pazemīgie zemāko slāņu ļautiņi krita ceļos, lai nožēlotu grēkus, atzinās pat vissmagākajos grēkos, kas viņus spieda un mocīja, atteicās un attīrījās no visiem maldiem un atkal devās projām, galvas pret sauli izslējuši, kā bērni nevainīgi un atdzimuši, Ābela Ā Jo dieva rokas svētīti, īsi sakot, šīs Ābela A Jo atdzimšanas saiešanas bija vieta, kur šķīstīja no grēkiem un gara apmātības, kur grēciniekus atsvabināja no viņu nastām un darīja viņus atkal gaišus, skaidrus un garā veselus.
Tomēr Alise nebija laimīga. Viņa vēl nejutās šķīstīta. Viņa pirka un izdalīja bībeles, ziedoja vēl vairāk naudas kolektei, aizgrābtīgi pievienoja savu alta balsi visiem korāļiem, bet neparko negribēja izsūdzēt grēkus. Velti Ābels A Jo pūlējās ap viņu. Viņa nebija ar mieru krist ceļos un biktēt, skaļā balsī izklāstot visu, kas slēpās viņas atmiņu kambaros, — seno dienu labo draugu sliktos darbus. — Tu nevari kalpot diviem kungiem, —
Ābels Ā Jo viņai teica. — Elle ir pilna ar tādiem, kas to mēģinājuši. Nedalītai un skaidrai jābūt tavai sirdij, lai tu varētu salīgt mieru ar dievu. Pirms nebūsi -dieva priekšā šķīstījusi savu dvēseli atklātā sapulcē, tu nevari tapt pestīta. Un pa to laiku grēks, ko tu slēp sevī, tevi grauzīs kā tārps.
No zinātnes viedokļa — kaut gan viņš pats to nemaz neatskārta un par zinātni arvien mēdza zoboties — Ābelam Ā Jo bija taisnība. Viņa taču nevarēja atkal kļūt kā bērns un nest dieva žēlastības mirdzgšo kroni, pirms nebija ar grēksūdzi pilnīgi izmēzusi no savas dvēseles visas nelietības, ko pati darījusi, ieskaitot arī tās, kurās dalījusies ar citiem. Pēc protestantu paražas viņai vajadzēja atsegt savu dvēseli ļaužu priekšā, kamēr pēc katoļu paražas to mēdza darīt biktskrēsla nošķirtībā. Un, kad viss būs klaji atsegts, tad nāks dvēseles vienotība, miers, laime, sirdsskaidrība, atpestīšana un mūžīga dzīvošana.
— Izvēlies! — pērkona balsī dārdināja Ābels A Jo.
— Padevība dievam vai padevība cilvēkam. — Bet Alise nespēja izvēlēties. Pārāk ilgi viņas mēli bija saistījuši cilvēciskās godprātības valgi. — Es šķīstīšu dvēseli 110 visa, kas attiecas uz mani pašu, — viņa kaulējās.
— Dievs pats zina, kā man apnikusi mana dvēsele un cik labprāt es to atkal gribētu tīru un mirdzošu kā toreiz, kad biju vēl maza meitenīte Kaneohē …
— Bet visi tavas dvēseles pūžņi ir saistīti ar citām dvēselēm, — skanēja Ābela Ā Jo nemainīgā atbilde.
— Ja tev ir nasta, nomet to! Tu taču nevari nest nastu un tai pašā reizē būt brīva no tās.
— Es lūgšu dievu katru dienu, neskaitāmas reizes ik dienas, — Alise nepielaidās. — Es vērsīšos pie dieva ar pazemību, ar nopūtām un asarām. Es bieži jo bieži ziedošu kolektei un pirkšu bībeles, bībeles, bībeles bez sava gala.
— Bet dievs tev neuzsmaidīs, — atcirta dieva vietnieks. — Un tu mūždien ļimsi zem savas smagās nastas. Jo tu nebūsi atklājusi visus savus grēkus, un, kamēr tie itin visi nebūs atklāti, tu netapsi atpestīta ne no viena.
— Grūta gan ir šāda atdzimšana, — Alise nopūtās.
— Atdzimšana ir pat daudz grūtāka nekā piedzimšana, — Ābels Ā Jo itin nemaz necentās viņu mierināt. — «Pirms jūs nebūsiet kā šie bērniņi.. .»
— Ja vien es kādreiz sākšu savu grēksūdzi, ak, kas tā būs par lielu stāstīšanu, — Alise atzinās.
— Tātad jo lielāks iemesls, lai to izstāstītu.
Un tā viņi bija nonākuši strupceļā, jo Ābels Ā Jo kategoriski pieprasīja pilnīgu pakļaušanos dievam, bet Alise Akana neapņēmīgi mīņājās pie paradīzes vārtiem.
— Jupis ar ārā, tā gan būs viena varena stāstīšana, ja tik Alise kādreiz vērs muti vaļā, — bīčkomeri un klaidoņi no kamaaina vidus līksmi tērgāja savā starpā, sēdēdami pie palmu džina pudeles.
Klubos Alises grēksūdzēs iespējai piešķīra daudz lielāku vērību. Jaunākās paaudzes vīrieši paziņoja, ka centīšoties dabūt sev priekšējās sēdvietas sapulcē, kur Alise runāšot, bet daudzi vecākā gadagājuma vīri mētājās tukšiem jokiem par Alises atgriešanos pie ticības. Bez tam Alise ievēroja, ka viņu pēkšņi ļoti iemīļojuši draugi, kas jau gadu divdesmit kopš bija aizmirsuši par viņas esību.
Kādu pēcpusdienu, kad Alise ar bībeli rokā pie viesnīcas un cietokšņa taisījās kāpt elektriskajā tramvajā, Sairess Hodžs, cukura rūpnieks un lielbagātnieks, lika savam šoferim apturēt automašīnu blakus.Alisei.. Laipnībā kūsādams, nerēķinādamies ar Alises gribu, viņš iedabūja to limuzīnā sev līdzās un veselas trīsceturtdaļ- stundas braukaja apkārt, ziedodams tikpat daudz sava. dārgā laika, lai personīgi lūkotu tai iedvesmot tās īstos uzdevumus.
— Jūs satikt — tas iepriecina noskumušu sirdi, — viņš dudināja. — Kā tie gadi lido! Jūs izskataties lieliski. Laikam gan zināt mūžīgās jaunības noslēpumu.
Alise tikai smaidīja un pēc polinēziešu cildenās laipnības paražas tāpat neskopojās ar glaimiem.