— Ak tu dieniņ, dieniņ, — Sairess Hodžs kavējās atmiņās. — Kāds gan puika es vēl biju tajās dienās!
— Un kas par puiku! — viņa atzinīgi pasmējās.
— Bet neatceros arī neko vairāk kā vien to sen pagājušo dienu puicisko niekošanos.
— Atminieties vien to vakaru, kad jūsu kučieris piedzērās un pameta jūs …
— Cst! — viņš klusināja. — Šis japāņu šoferis ir beidzis augstskolu un prot angļu valodu labāk nekā mēs abi kopā. Bez tam man šķiet, ka viņš spiego savas valdības uzdevumā. Kālab mums viņam kas jāizpauž? Bez tam es taču tolaik biju tik jauniņš. Jūs atceraties…
— Jūsu vaigi līdzinājās firziķiem, kurus mēs audzējām, kad vēl Vidusjūras augļu mušiņa nebija tiem uzkritusi, — Alise atteica. — Man domāt, toreiz jūs ne- skuvāties biežāk kā reizi nedēļā. Jūs bijāt glīts puisis. Vai atminaties vēl to hula dziesmu, ko sacerējām jums par godu, un kā …
— Cst! — viņš atkal klusināja. — Tas viss ir sen aprakts un aizmirsts. Lai arī paliek aizmirsts.
Nu Alise ievēroja, ka acīs tam vairs nav nekā no jauneklīgās vaļsirdības, kādu viņa atcerējās. Tagad viņa acis bija skadras un vērtējošas, tās pētīja Alisi, meklēdamas kādu apstiprinājumu tam, ka viņa netaisās modināt no miroņiem tieši viņa dalību šajā apbedītajā pagātnē.
— Reliģija mums ir ļoti noderīga, kad nākam jau vidējos gados, — kāds cits vecs draugs Alisei stāstīja. Viņš cēla sev greznu namu Klusā okeāna augstajā krastā, nesen bija apprecējies otro reizi un patlaban atradās ceļā uz tvaikoni, lai sagaidītu mājās savas divas meitas, kas bija tikko beigušas Vasāra institūtu. — Mūsu vecumā, Alise, reliģija ir nepieciešama. Tā mīkstina mūsu sirdis, dara mūs iecietīgākus un ļauj piedot citu vājības, it īpaši … citu jaunības vājības, kad tie vēl spēlēja bagātos un nabagos, augstos un zemos un paši nezināja, ko dara.
Viņš bažīgi gaidīja atbildi.
— Jā, — Alise atteica. — Mēs visi esam dzimuši, lai grēkotu, un ir grūti tikt vaļā no grēka. Bet es cenšos, es cenšos.
— Nepiemirstiet, Alise, tajās senajās dienās es arvien rīkojos godīgi. Mums taču ne reizi neradās domstarpības.
— Pat ne tajā vakarā, kad jūs divdesmit viena gada dzimšanas dienā rīkojāt luau un pēc katra tosta visādā ziņā gribējāt dauzīt traukus. Bet, protama lieta, jūs par tiem samaksājāt.
— Labi samaksāju, — viņš apgalvoja gandrīz kā lūgdamies.
—-Labi samaksājāt, — viņa apliecināja. — Par jūsu doto naudu es nopirku divtik daudz trauku un pat vēl vairāk, tā ka nākamajā luau varēju likt galdā simt divdesmit šķīvjus un man nevajadzēja ne īrēt, ne aizņemties ne šķīvjus, ne glāzes. Lords Meinvezers rīkoja šo luau — jūs jau viņu atceraties.
— Mēs ar viņu Manā bijām mežacūku medībās, — vecais draugs pameta ar galvu. — Mēs tur divas nedējas viesojāmies kādās mājās. Bet sakiet man, Alise, kā jūs domājat, manuprāt, šīs ticības būšanas ir laba lieta, pat joti laba. Tomēr nejaujiet, lai tās jūs nogāž no kātiem! Un nesāciet nu sūdzēt tos grēkus, kas attiecas uz mani! Ko gan manas meitas domātu par tiem sadauzītajiem traukiem!
— Arvien savā sirdī esmu lolojis aloha (maigas jūtas) pret jums, Alise, — apliecināja viņai kāds senāta loceklis, resns plikpauris.
Un kāds cits, advokāts un pie tam vectētiņš, teica: — Mēs taču arvien esam bijuši draugi, Alise. Un nepiemirstiet, ka pie manis jūs ik brīdi varat griezties pēc padoma vai palīdzības likumu lietās par veikalnieciskiem darījumiem, es ar prieku pakalpošu jums, pie tam bez maksas, mūsu seno laiku draudzības dēj.
Kāds baņķieris ieradās pie viņas vēlu ziemsvētku vakarā, turēdams rokā iespaidīgu apmēru un oficiāla izskata aploksni, ko pasniedza viņai.
— Tikai gadījuma pēc, — viņš paskaidroja, — kad mani darbinieki pārbaudīja Japio ielejas zemes gabalu reģistrus, es tur uzgāju jūsu ķīlu zīmi par diviem tūkstošiem — nu, par to rīsa lauku, kas izrentēts Ā Cinam. Tas novirzīja manas domas tālu pagātnē, kad mēs visi vēl bijām jauni un traki … jā, mazlietiņ traki, atklāti sakot. Un sirds man iesila, jūs atceroties, un tā nu ai? tīras aloha es, lūk, to visu nokārtoju un samaksāju jūsu vietā.
Arī tautas brāļi nepiemirsa Alisi. Viņas māja kjuva īsta Meka iezemiešu vīriešiem un sievietēm, kuri svēt- ceļojumus parasti veica visā klusībā pēc tumsas iestāšanās, allaž ar dāvanām rokās — ar svaigu, nupat kā no rifa izvilktu tinteszivi, ar opihi un ļimu, ar sulīgu bumbieru groziem, visagrīnākajiem taukšķētiem kukurūzas graudiem no Kahu aizvēja tīrumiem, ar mango augļiem un āboliem, ar rožainām, sulīgām, izlasītām taro saknēm, ar zīdītiem sivēniem, banānu poi, maizes koka augļiem un tikko Pīrlharborā ķertiem krabjiem. Mērija Mendana, Portugāles konsula sieva, apsveikumam atsūtīja konfekšu kārbu par pieciem dolāriem un putna spalvu apmetni, par kuru izpārdošanā varētu maksāt kādus septiņdesmit piecus dolārus. Un Elvīra Mijahāra Makaena Jin Vapa, bagātā ķīniešu importiera Jin Vapa sieva, pati personīgi atnesa Alisei divus veselus pina audekla baķus no Filipīnu salām un duci zīda zeķu.
Laiks gāja, un Ābels A Jo cīnījās ar Alisi par sirdi, kas nožēlotu visus grēkus, bet Alise cīnījās pati ar sevi par savu dvēseli, kamēr puse Honolulu iedzīvotāju, vai nu ļauni priecādamies, vai arī bažīdamies, gaidīja, kas no tā iznāks. Karnevāla nedēļa bija garām, polo spēles un zirgu sacīkstes pienākušas un pagājušas, un ļaudis jau gatavojās ceturtā jūlija svinībām, kad beidzot Ābels A Jo ar brutālu psiholoģisku uzbrukumu ieņēma Alises atturības cietoksni. Tas bija toreiz, kad viņš teica savu slaveno brīdinājuma sprediķi, ko visā kopumā varētu dēvēt par Ābela Ā Jo mūžības definējumu. Protams, tāpat kā to mēdza darīt Billijs Svētdiena attiecīgos gadījumos, arī Ābels Ā Jo šo definējumu bija nočiepis. Bet salās jau neviens to nezināja, un Ābela A Jo atdzimšanas mācības vērtējums cēlās par simt procentiem.