Tovakar viņa sprediķošana veicās tik sekmīgi, ka viņš no jauna lika atdzimt daudziem ticībai pievērstajiem, kas, ceļos mezdamies, brēca savu grēksūdzi un spaidījās juku jukām ar jauniem ticībai pievērsto bariem, kas dega šķīstīšanās ugunīs; starp atgrieztajiem bija pus- rota nēģeru zaldātu no divdesmit piektā kājnieku pulka garnizona, kāds ducis kavalēristu no ceturtā jātnieku pulka, kas te uzturējās pa ceļam uz Filipīnām, tikpat daudz piedzērušu kara kuģa matrožu, dažādas dāmiņas no Ivilejas un puse piekrastes salašņu.
Ābels A Jo, aiz sava rasiskā sajaukuma pats būdams iejūtīga dvēsele un pazīdams cilvēka raksturu un Alises Akanas dabu it sevišķi, labi zināja, ko dara, kad tajā ievērojamā vakarā cēlās kājās un izskaidroja dievu, elli un mūžību Alisei Akanai saprotamos jēdzienos. Jo gluži nejauši viņš bija uzgājis Alises vājo vietu. Kaismīgi mīlēdams dabu tāpat kā visi polinēzieši, viņš vispirms bija atklājis, ka Alise dzīvo vienās bailēs no zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Kādreiz sen atpakaļ viņa uz Lielās salas bija pārdzīvojusi dabas katastrofu, kad aizmigušai viņai stiebru būda sagāzās par galvu, un tad viņa redzēja uguns un vulkānu dievi pa Mauna Loa lēzenajām nogāzēm veļam lejup sarkanu lavas straumi, kas aizbēra zivju dīķus jūras malā un no sava ugunīgā ceļa kā ar slotu noslaucīja veselus vēršu barus, ciematus un cilvēkus.
Iepriekšējā vakarā viegla zemestrīce bija sadrebinājusi Honolulu un Alise Akana tālab pārlaidusi bezmiega nakti. Un rīta avīzēs bija rakstīts, ka Mauna Kea esot izvirdis un lava strauji ceļoties lielajā Kilaueas krāterī. Tā nu sapulcē Alise, kuras domas bažīgi šaudījās starp šās pasaules šausmām un nākamās mūžīgās dzīves priekiem, nosēdās vienā no priekšējiem sēdekļiem, aiz nervu sabrukuma būdama tuvu histērijai.
Un Ābels Ā Jo cēlās kājās un lika savu pirkstu tieši viņas dvēseles visvārīgākajā vietā. Aprakstīdams dieva radīto pasauli vispār pieņemtajā veidā, tomēr atdzīvinādams šo vispārējo ar savu mēles veiklību jauktajā pusangļu, pushavajiešu tautas valodā, Ābels A Jo attēloja dienu, kad pat tā kunga neizmērojamai pacietībai būs pienācis gals, kad viņš liks Pēterim noslēgt visu grāmatvedību un rēķinus, pavēlēs Gabriēlam sapulcināt visas dvēseles uz pastaro tiesu un izsauksies pērkona balsī: «Velakahao!»
Šī Ābela Ā Jo pārcilvēkotā dievība, kas pasaules pastāvēšanas pēdējā dienā pērkona balsī izkliegs modernā havajiešu-angļu žargona apzīmējumu «velakahao», ir vislabākais piemērs šādu atdzimšanas sludinātāju valodas līdzekļu plašajam arsenālam. Velakahao literārajā valodā nozīmē «karsta dzelzs». Šo vārdu Honolulu me- tāllietuvē kaldinājuši simti tur nodarbināto havajiešu strādnieku, un ar to viņi saprot «strauji darboties», «sākt rīkoties» — proti, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.
— Un tas kungs sauca: «Velakahao!» — un tiesas diena sākās un pagāja viki-viki (ātri) — āre, tā; jo Pēteris bija labāks grāmatvedis nekā visi tie no Ūdens- tresta akciju sabiedrības, un pie tam Pētera grāmatas bija nemaldīgi pareizas.
īsi un aši Ābels Ā Jo nošķīra baltās avis no melnajām un pēdējās steigšus vien nosūtīja ellē.
— Un nu, — viņš noprasīja, pie kam šinīs lappusēs viņa valoda gribot negribot tika kaut cik angliskota, — kam gan līdzinās elle? Ak mani draugi, ļaujiet, lai attēloju jums kaut sīku ainiņu, ko manas acis jau virs zemes skatījušas no elles iespējām. Es biju jauneklis, vēl gluži zēns, un dzīvoju Hilo. Rīts sākās ar zemestrīci. Augu dienu varenā zeme nemitīgi drebēja un kratījās, līdz spēcīgi vīri dabūja jūras slimību, bet sievietes ķērās pie kokiem, lai nekristu gar zemi, un mājlopi gāzās no kājām. Pats redzēju prāvu teļu, kuru kā sviestin nosvieda. Nakts, kas sekoja, bija neaprakstāmu šausmu pilna. Zeme svaidījās kā laiviņa Konas negaisā. Kādu zīdainīti sabradāja viņa paša mīļā māmuļa, jo, bēgdama no savas grūstošās mājas, uzmina tam virsū.
Debesis pār mūsu galvām dega ugunīs. Mēs lasījām bībeli debess kvēles gaismā, -kaut burtiņi pat jaunām acīm bija sīciņi. Sim misionāru bībelēm jau vienmēr ir pārāk smalka druka. Četrdesmit jūdžu no mums pati elles sirds, izvirdusi kalnu galotnēs, gāzās uz jūru sarkana kā asins no liesmās izkusušām klintīm. Debesis lāktīja kā bezgalīgs ugunsgrēks, un zeme dejoja hula zem mūsu kājām — šī aina bija pārāk šausmīga un pārāk varena, lai mēs varētu to aptvert. Mēs spējām domāt tikai par zemes kārtiņu, plānu kā ziepju burbulis, kura šķīra mūs no mūžīgā uguns un sēra ezera, un par dievu, no kura lūdzāmies glābiņu. Atradās šur tur cēlas un dievbijīgas dvēseles, kuras solīja saviem mācītājiem ziedot baznīcai ne tikai parastos mērenos sieciņus, bet pusi no visa, kas tiem pieder, ja vien tas kungs ļaušot tiem dzīvot, lai pildītu šo solījumu.
Ai mani draugi, dievs mūs paglāba. Bet vispirms viņš mums lika mazliet pabaudīt, kāda būs tā elle, kura atvērs savu rīkli mūsu priekšā pastarajā dienā, kad dievs sauks pērkona balsī: «Velakahao!» Kad dzelzs būs karsta! Padomājiet par to! Kad priekš grēciniekiem dzelzs būs nokaitusi!
Trešajā dienā, kad viss jau bija krietni pierimies, mēs abi ar draugu sludinātāju, juzdamies drošībā dieva rokā, uzkāpām uz Mauna Loa un paraudzījāmies baismīgajā Kilaueas krāterī. Mēs dziļi ieskatījāmies neizmērojamā bezdibenī, pašā apakšā līdz pat uguns ezeram, kas rēkdams svaidīja liesmainu dzirksteļu bangas un šļāca tās simtiem pēdu gaisā tīri kā ceturtā jūlija uguņošanā, ko jūs paši esat redzējuši, un visu laiku mūs smacēja un reibināja dūmi un sēra tvaiki, kas milzu vāliem cēlās augšup.