rīta uzbudinātu klausītāju līdz pat durvīm pieblīvētajā saiešanas namā viņa beidza visos sīkumos pārstāstīt neskaitāmos personīgos grēciņus, ko zināja par cilvēkiem no sabiedrības, kuras dzīvi bija dzīvojusi līdzi visu savu mūžu. Patlaban, grasīdamās beigt, viņa atcerējās vēl kaut ko.
— Pū! — viņa nošņaukājās. — Pagājušo nedēļu es iedevu Ābelam Ā Jo obligāciju, kam tirgus vērtība skaidrā naudā astoņsimt dolāru, iedevu, lai viņš nomaksā tekošos izdevumus un pieraksta to Pētera grāmatā debesu valstībā. Kur es ņēmu šo obligāciju? Jūs visi domājat, ka misters Flemings Džesons ir labs cilvēks. Viņa sirdī ir vairāk līčloču, nekā bija Pērļu līcīša ieejā, pirms Savienoto Valstu valdība iztaisnoja šo kanālu. Tagad viņš slimo ar aknām; bet šī slimība ir dieva sods, un tāds pats līčloču blēdis viņš arī nomirs. Misters Flemings Džesons iedeva man šo obligāciju pirms divdesmit diviem gadiem, kad tās tirgus cena bija trīsdesmit pieci dolāri. Vai tāpēc viņš iedeva, ka viņa aloha pret mani bija tik liela? Nē. Viņš vispār nav spējīgs just aloha, ja nu vienīgi pret dolāriem.
Tad nu klausieties! Misters Flemings Džesons uzkrāva man lielu grēku. Kad Frenks Lomiloli atradās manā namā, džina piesūcies, un par šo džinu misters Flemings Džesons man jau iepriekš bija samaksājis piecreiz vairāk, nekā tas vērts, es piedabūju Frenku Lomiloli parakstīt pirkuma līgumu, ka viņš pārdevis savu apbūves gabalu par simt dolāriem. Tas toreiz bija sešsimt dolāru vērts. Šodien tas ir divdesmit tūkstošu dolāru vērts. Varbūt jūs gribat zināt, kur atrodas šis apbūves gabals? Es jums to pateikšu un novelšu šo nastu no savas sirds. Tas ir Karaļa ielā, kur tagad uzcelts bārs «Ienāc vēlreiz!», Japāņu taksometru kompānijas garāža, Smita un Vilsona cinkotā skārda preču tirgotava un Ambrozija saldējuma kafejnīca, pār kuru rēgojas lielais Adisona īres nams, veselus divus stāvus augstāks. Nams ir no koka un arvien bijis labi nokrāsots. Vakar pat viņi sāka krāsot to no jauna. Taču šis apmetuma slānis nestāvēs starp mani un dievu. Starp mani un ceļu uz debesīm vairs nav neviena krāsu poda.
Nākamās dienas rīta un vakara avīzes visbezdievīgākā kārtā noklusēja šos pēdējo gadu vissatraucošākos jaunumus; bet ļaudis Honolulu gan ķiķināja, gan šausminājās par čukstētajām ziņām, kas, bieži vien pat nepārspīlētās, gāja no mutes mutē, kur vien diviem Honolulu iemītniekiem gadījās satikties.
— Tā ir mūsu kļūda, — pulkvedis Ciltons klubā teica, — ka mēs jau pašā sākumā neiecēlām tādu kā glābšanas komisiju Alises dvēseles gaitām.
Bobs Kristijs, viens no jaunākajiem saliniekiem, sāka smieties pilnā kaklā, tik zīmīgi un tik skaļi, ka beidzot viņam noprasīja, ko tas īsti nozīmējot.
— O, neko sevišķu, — viņš atbildēja. — Es tikai, šurp nākdams, padzirdēju, ka par piedauzīgu uzvešanos dzērumā un pretošanos amata personai tikko esot apcietināts vecais Džons Vords. Tagad Ābels Ā Jo jau ar gudru ziņu makšķerē pa policijas iecirkni. Viņam nekas tā nepatīk kā hronisku žūpu dvēseļu ķeršana.
Pulkvedis Ciltons paraudzījās uz Lasku Finstonu, un abi paraudzījās uz Geriju Vilkinsonu. Viņš tiem atbildēja ar tādu pašu skatienu.
— Ak tas vecais bīčkomers! — Lasks Finstons izsaucās. — Nodzēries pasaules blandoņa! Biju pavisam aizmirsis, ka viņš vēl dzīvs. Ir gan tam izturīgs organisms. Ne mirklīti nav bijis skaidrā, izņemot tās reizes, kad galīgi nogājies pie nabaga, un, cik atceros, nav tādas cūcības, kur viņš nebūtu pinies līdzi. Viņam tagad vajag būt pie astoņdesmitiem.
— Jā, uz to pusi jābūt, — Bobs Kristijs pamāja ar galvu. — Vēl arvien slaistās pa ostām un dzer, ja tik dabū naudu, un visi prāti viņam savā vietā, kaut arī nav vairs nekāds apķērīgais un, kad lasa, uzliek brilles. Un atmiņa viņam ir lieliska. Ja nu Ābels Ā Jo viņu nokampj … »
Gerijs Vilkinsons atkāsējās, gatavodamies runāt.
— Tāds jauks sirmgalvis, — viņš ieteicās. — Atlieka no aizmirsta laikmeta. Maz vairs mums palicis tādu cilvēku. Seno laiku celmlauzis. īsts kamaaina (sensenais iemītnieks). Vecuma dienās palicis bez palīdzības un nonācis policijas rokās. Mums kaut kas jādara viņa labā, pieminot viņa drosmīgo darbību Havajā. Viņa
dzimtene, kā man gadījās uzzināt, ir Segharbora. Viņš to nav redzējis kādu pusgadsimtu. Kā būtu, ja viņam rīt no rīta sagādātu patīkamu pārsteigumu, nomaksājot soda naudu un izsnie.dzot biļeti atpakaļ uz Segharboru līdz ar summiņu naudas, nu, teiksim, kāda gada iztikai? Es nodibināšu komisiju. Uzaicināšu tajā pulkvedi Cil- tonu, Lasku Finstonu un … un sevi pašu. Par priekšsēdētāju — kurš gan būtu vairāk piemērots nekā Lasks Finstons, kas senajās dienās tik labi pazina šo veco džentlmeni? Tā kā iebildumu nav, tad ar šo es ieceļu Lasku Finstonu par priekšsēdētāju komisijai, kuras mērķis ir organizēt un savākt naudas ziedojumus, lai samaksātu dižā celmlauža Džona Vorda soda naudu policijas iecirknī un viena gada ceļojuma izdevumus, turot piemiņā, ka visu mūžu viņš veltījis savus spēkus Havajas uzplaukuma veicināšanai.
Domstarpības neradās.
— Komisija tagad sāks savu slepeno sēdi, — Lasks Finstons teica, pieceldamies un citiem pa priekšu iedams uz bibliotēku.
KAD DIEVI SMEJAS
lr dievi stiprākie, pat laiks
Tiem ceļos krīt, un ļaudis trīs,
To lūgsnas kāpj kā viraktvaiks,
Jo tiem ir dievi debesis;
Jā gan, Felis.
Kārkinezs pēdīgi bija atraisījies, Viņš slepšus pameta skatienu uz grabošajiem logiem, paraudzījās augšup uz sijām šķērsoto jumtu un mirklīti ieklausījās, cik mežonīgi ieaurojas dienvidrītenis, sakampis bungalo savos rēcošajos žokļos. Tad viņš pacēla glāzi pret kamīna uguni un līksmi uzsmaidīja vīna zeltainajam mirdzumam.