Выбрать главу

—   Skaists tas ir, — viņš teica. — Visu jaukumu jau­kums. N Tas ir sieviešu vīns un gatavots, lai to dzertu svētie pelēkos mēteļos.

—   Mēs to audzējam mūsu pašu siltajos pauguros, — es attraucu ar gluži saprotamu kalifornieša lepnumu.

— Tu jau vakar pajādelējies starp vīnājiem, no kuru ogām tas tecināts.

Bija vērts nogaidīt, kamēr Kārkinezs atkūst. Viņš jau patiesībā nemaz nebija viņš pats, pirms nejuta vīna kvēles maigo reibumu dūcam asinīs. Viņš bija māksli­nieks, tas tiesa, arvien un allaž mākslinieks; tomēr, kad nebija dzēris, viņa domu gaita kaut kā zaudēja pār­galvīgo asprātību un viņš kļuva tikpat truli garlaicīgs kā angļu svētdiena — garlaicīgs ne jau tādā veidā, kā to par cilvēkiem parasti saprot, bet garlaicīgs salīdzi­nājumā ar možo radījumu, kāds bija Montē Kārkinezs, būdams viņš pats.

No visa tā nevajag secināt, ka Kārkinezs, mans mī­ļotais draugs un vēl mīļāks biedrs, būtu plencis. Ne uz to pusi. Viņš reti kad maldījās. Kā jau teicu, viņš bija mākslinieks. Viņš zināja, kad ir diezgan, — un diez­gan — tas viņam nozīmēja līdzsvaru, tādu līdzsvaru, kāds piemīt jums un man, kad neesam dzēruši ne piliena.

.Viņam piemita gudra un instinktīva mērenība, kas lika domāt, ka viņš ir grieķis. Tomēr grieķis viņš nebija nemaz. — Es esmu acteks, es esmu inks, es esmu Spā­nietis, — tiku dzirdējis viņu izsakāmies. Un tāds viņš patiesi izskatījās, it kā dīvainu un senatnīgu tautību maisījums — ar melnīgsnēju ādas krāsu un asimetris­kiem, primitīviem sejas pantiem. Viņa acis zem smag­nēji izliektajām uzacīm stāvēja tālu viena no otras un bija melnas — barbaru tautām raksturīgā melnuma, un pāri tām parasti slīga biezs melnu matu kušķis, caur kuru viņš raudzījās kā šķelmīgs satīrs no biezokņa. Zem rievainā samta svārkiem viņš arvien nēsāja mīkstu flaneļa kreklu, bet kaklasaite bija sarkana. Tā viņam aizstāja sarkano karogu (kādu laiku viņš bija dzīvojis kopā ar Parīzes sociālistiem), un tā simbolizēja asinis un cilvēces brālību. Tāpat nekad nebija redzēts, ka galvu viņam būtu sedzis kaut kas cits kā vien sombrēro ar ādas siksnu apkārt. Klīda pat baumas, ka viņš jau esot piedzimis ar visu šo īpatnējo galvassegu. Bet, pēc maniem ieskatiem, tiešām bija ārkārtīgi aizraujoši re­dzēt šo meksikāņu sombrēro pazūdam Pikadilijas eki­pāžā vai kā vētras brāzienos šūpojamies cilvēku drūzmā kāpnēs uz Ņujorkas gaisa dzelzceļa piestātni.

Kā jau teicu, Kārkinezu vīns darīja dzīvu — «tāpat kā māls kļuva dzīvs, kad dievs tam iepūta dzīvības dvašu» — tā viņš pats to mēdza apzīmēt. Jāatzīstas, ka par dievu viņš izteicās zaimojoši familiāri; taču jāpie­bilst, ka zaimošanas viņa valodā nebija. Kārkinezs ar­vien un visur bija godīgs, bet, tā kā pats viņš bija viens vienīgs paradoksu maisījums, viņu allaž pārprata tie, kas viņu nepazina. Reizumis viņš spēja būt vienkārši rupjš un klaigāt kā mežonis un citreiz atkal bija smalk­jūtīgs kā jauna meitene un galants kā spānietis. Nu… un vai tad viņš nebija acteks? Inks? Spānietis?

Un tagad man jāatvainojas, ka tik daudz laika esmu veltījis viņam. (Viņš ir mans draugs, un es viņu mīlu.) Tātad māja ļodzījās negaisa brāzienos, kad viņš pie­virzījās tuvāk kamīnam un uzsmaidīja ugunij caur vīna glāzi. Viņš paraudzījās manī, un, redzot viņa acis spul­gojam līksmā mundrumā, es sapratu, ka nu viņš atkal sasniedzis savus kalngalus.

—  Un tātad tu domā, ka esi palicis uzvarētājos pret dieviem? — viņš ievaicājās.

—   Kālab tad pret dieviem?

—  Kā gan cita, ja ne viņu griba piešķir cilvēkam apmierinātības sajūtu? — viņš izsaucās.

—   Un kas tad radījis manī gribu vairīties no šās ap­mierinātības? — es triumfēdams attraucu.

—   Atkal tie paši dievi, — viņš pasmējās. — Tā taču ir viņu spēle, kurā mēs piedalāmies. Viņi jauc un dala visas kārtis … un savāc iemaksas. Nedomā, ka tu esi atvairījies, ja aizbēgi no neprāta apsēstajām lielpilsē­tām. Tu ar saviem vīnogulāju klātajiem pauguriem, ar saviem saulrietiem un saullēktiem, ar savu omulīgo, vienkāršoti pieticīgo dzīves veidu!

Es tevi vēroju visu laiku, kopš atbraucu. Tu neesi uzvarējis. Tu esi padevies. Tu esi noslēdzis pamieru ar ienaidnieku. Tu esi atzinis sevi par nokausētu. Tu esi pacēlis paguruma balto karogu. Tu esi izlicis paziņo­jumu, ka tavā mūžā, tā teikt, iestājies bēgums. Tu esi aizmucis no dzīves. Tu esi vienkārši izspēlējis viltību, bēdīgu viltību. Tu spēlēdams esi blēdījies. Tu atsakies spēlēt tālāk. Tu esi pasviedis kārtis pagaldē un atskrē­jis paslēpties — te starp saviem pauguriem.

Viņš atgrūda atpakaļ taisno matu šķipsnu no lies­mainajām acīm un uz brīdi pārtrauca runāšanu, lai uztītu garu, brūnu meksikāņu cigareti.

—    Bet dievi zina. Tā ir veca viltība. Visas cilvēku paaudzes to jau ir izmēģinājušas … un paspēlējušas. Dievi zina, kā rīkoties ar tādiem kā tu. Pēc kaut kā censties nozīmē to iegūt, bet ieguvums nozīmē apmieri­nātību. Un tā arī tu savā pārgudrībā esi atteicies vēl pēc kā censties. Tu esi izvēlējies mieru. Nu, jauki. Dabūsi atēsties savu mieru. Tu saki, ka^esot izbēdzis no apmie­rinātības! Tu tikai esi to izmainījis pret vecīgumu. Un vecīgums ir cits vārds apmierinātībai. Tā ir maskota apmierinātība. Areče!

—   Bet paskaties jel manī! — es izsaucos.

Kārkinezs bija īsts dēmons — tā viņš prata izvilkt

otram visu dvēseli un saplucināt to drisku driskās.