«Esmu daudzus vedis — no viņiem dažs labs arī bija krietni pārturēts, bet, dieviņ tētīt, šitais sit visus pušu — pamatīgi sit pušu. Kaptein, tie smaržoja pēc heliotropiem salīdzinājumā ar šol
Šāda atzinība manam nabaga draugam man tomēr, par spīti apstākļiem, gāja pie sirds, jo nepārprotami izklausījās pēc komplimenta.
Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka kaut kas jādara. Es piedāvāju cigārus. Tompsons sacīja, ka tā esot laba doma. Viņš piebilda: «Tas viņu varbūt mazliet uzlabos.»
Kādu brīdi mēs, enerģiski pīpēdami, pūtām dūmus un visiem spēkiem centāmies iztēloties, ka kļuvis vieglāk. Bet velti. Nepagāja necik ilgi, kad, mums pašiem nesarunājušiem, abi cigāri vienlaikus izslīdēja no nejūtīgajiem pirkstiem. Tompsons nopūzdamies sacīja:
«Nē, kaptein, tas viņu neuzlabo ne par centu. Īstenībā tikai sabojā vēl vairāk, jo, man domāt, uzkurina viņa godkārību. Kā jums šķiet, ko mums tagad vajadzētu darīt?»
Es nekā nespēju ieteikt; visu laiku bez apstājas rīstījos un nerunāju tāpēc, ka baidījos atplest muti. Tompsons nomākts sāka visai nesakarīgi murmuļot par šāsnakts nelaimīgajiem notikumiem; runādams viņš piedēvēja manam nabaga draugam dažādus goda nosaukumus — lāgiem militārus, lāgiem civilus; un es ievēroju: jo efektīvāk uzdarbojās mans nabaga draugs, jo atbilstoši augstāku titulu viņš tam piešķīra. Beidzot viņš sacīja:
«Man kaut kas iešāvās prātā. Kā būtu, ja mēs saņemtos un pastumtu pulkvedi mazliet uz vagona viņu galu — teiksim, kādas desmit pēdas? Tad viņa iespaids vairs nebūtu tik spēcīgs, kā jūs domājat?»
Atteicu, ka tā ir saprātīga doma. Tā nu ievilkām pie izsistās rūts pilnu krūti svaigas elpas, rēķinādami, vai mums tās pietiks, kamēr darbs būs padarīts; tad gājām turp, noliecāmies pār slepkavīgo sieru un ķērāmies lādei klāt. Tompsons pamāja ar galvu. «Rei-zēl», un mēs abi stūmām^ ko mācējām; bet Tompsonam paslīdēja kāja, viņš uzkrita ar degunu taisni virsū sieram, un elpa ciet gan. Viņš sāka elsot un rīstīties, streipuļodams metās uz durvīm, aizgūtnēm raudams krūtīs gaisu un aizsmacis saukdams:
«LaidietI Dodiet ceļul Es mirstu, dodiet ceļu!» Arā uz platformas es apsēdos un labu brīdi turēju viņa galvu, līdz viņš atžirga. Pēdīgi viņš sacīja:
«Diez, vai mums izdevās ģenerāli pastumt maķenīt tālāk?» «Nē,» es sacīju, «mēs viņu pat neizkustinājām no vietas.» «Ko lai dara, tā doma tātad jāmet pie malas. Mums jāizdomā kaut kas cits. Laikam jau viņam patīk palikt tai vietā, kur atrodas; un, ja viņam tā liekas un viņš nolēmis, ka negrib, lai viņu traucē, tad — varu saderēt — viņš šai lietā paturēs virsroku. Jā gan, atstāsim labāk viņu turpat, kamēr viņam patiks tur palikt, vai nu jūs nesaprotat, ka visi trumpji rokās viņam, un tad taču skaidrs kā diena, ka ikviens, kas gribēs izjaukt viņa plānus, paliks jaņos.»
Arā negantajā vētrā tomēr ilgi uzkavēties nevarējām, mēs drīz vien būtu nosaluši kā nabagi. Gājām vien atpakaļ iekšā, aizvilkām durvis ciet un pārmaiņus stājāmies pie izsistā loga paelpot. Pēc kāda laika, kad vilciens sāka kustēt projām no stacijas, kur uz brītiņu bija apstājies, Tompsons sadīžojās un priecīgi iesaucās:
«Rokā irt Domāju, ka šoreiz komodoru pieveiksim. Man, šeku, ir tādas zāles, kas viņam nomierinās dūšu.»
Tā bija karbolskābe. Viņam tās mantas bija vesela blašķe. Viņš to izlaistīja visur; jāteic, viņš samērcēja ar to itin visu — sieru un kas vien bija tuvumā. Tad mēs cerību pilni piesēdām. Tomēr tikai uz īsu brīdi. Abi aromāti tagad, raugiet, sāka sajaukties kopā, un tad… īsi sakot, mēs metāmies uz durvīm; ticis ārā, Tompsons vēdinājās ar savu košo lakatu un bezcerīgi sacīja:
«Nav vērts. Pret viņu mēs nenieka nespējam. Viņš gluži vienkārši izmanto visu, ko liekam lietā, lai viņu vājinātu, bet viņš to sajauc ar savu smaku un atspēlē mums atpakaļ. Vai nav tiesa, kaptein, tagad taču ir vēl simtkārt nejēdzīgāk nekā pašā sākumā, kad viņš tikko sāka dot vaļā. Nekad man nav gadījies sastapt kādu, kas tik dedzīgi aizraujas, kas to visu dara tik sasodīti ieinteresēti. Nē, ser, vēl nekad visos garajos gados, ko esmu nobraucis pa sliežu ceļiem; un, kā jums jau sacīju, mēs viņus esam pārvadājuši visai lielā skaitā.»
Iegājām atpakaļ iekšā, jo bijām jau paguvuši sasalt ragā; bet, manu dieniņ, mēs gluži vienkārši vairs nespējām palikt iekšā. Tā nu pārmaiņus dancojām uz priekšu un atpakaļ sasaldami un atkusdami, sastingdami un atlaizdamies. Apmēram pēc stundas atkal piestājām kādā stacijā; kad braucām no turienes projām, vagonā iekāpa Tompsons ar maišeli rokā un sacīja:
«Kaptein, ņemšos izmēģināt vēl reizīti ar viņu, tikai šo vienu reizi; un, ja mēs viņu nepiežmiegsim šoreiz, tad vairs neatliek nekas, tad visam strīpa apakšā.»
Viņš bija atnesis krietnu būkšķi vistu spalvu, kaltētus ābolus, tabakas lapas, lupatas, vecas tupeles, sēru un vēl kādas smirdzāles, un vēl nezin ko visu; šo mantu viņš sakrāva kaudzē uz dzelzs plātnes vagona vidū un pielaida kaudzei uguni. Kad uguns bija iekurējusies, es nesapratu, kā pat mironis to spēj izturēt. Viss iepriekšējais bija tīrā lirika salīdzinājumā ar šo smirdoņu, bet, kad es jums saku — pirmatnējā pamatsmaka sitās cauri tikpat nikna kā sākumā, pārējās smakas šķita to vēl nostiprinām; manu dieniņ, cik tā bija spēcīga! Protams, toreiz vagonā es visu tik smalki nekonstatēju — nebija laika — to es apjēdzu ārā uz platformas. Tenterējot uz platformu, Tompsons aizsmaka un gāzās, un, pirms paguvu viņu aiz apkakles izvilkt ārā, ari es pats bezmaz pakritu nesamaņā. Kad bijām atžirbuši, Tompsons grūtsirdīgi sacīja: