«Mums, kaptein, jāpaliek vien te ārā. Nekas cits nelīdzēs. Tur nekā nevar darīt. Gubernators vēlas ceļot viens, un, tā kā viņš ir nekustīgs, viņam viegli mūs pārbalsot.»
Un vēl piebilda:
«Un vai jūs saprotat, ka mēs esam saģiftētil Šis ir mūsu pēdējais brauciens, varat man ticēt. No šitā mēs saķersim tīfu. Es jau tagad jūtu to tuvojamies. Jā, ser, mēs esam apzīmogoti, varat nešaubīties, tas ir drošs kā bankā.»
Mūs salā sastingušus un nemaņā bija savākuši uz platformas — pēc stundas, nākamajā stacijā, un es tūliņ iekritu tādos drudža karstumos, ka trīs nedēļas nemodu ne rīta, ne vakara. Pēc tam uzzināju, ka drausmīgo nakti esmu pavadījis nekaitīgas, ar šautenēm piekrautas lādes un liela nevainīga siera rituļa sabiedrībā; bet saņēmu šīs vēstis par vēlu, mani tās vairs nespēja glābt; iztēle bija nostrādājusi savu darbu, un mana veselība bija līdz pamatiem sagrauta; ne Bermudās, ne cita zeme pasaulē vairs nespēj man to atdot. Šis ir mans pēdējais ceļojums, dodos atpakaļ uz mājām nomirt.
Ceļu līdz Ņujorkas karantīnai pieveicām trijās dienās un piecās stundās un būtu varējuši stūrēt tieši uz piestātni pilsētā, ja vien mums būtu bijusi sanitārā atļauja. Taču sanitārās atļaujas pēc septiņiem vakarā vairs neizsniedz, daļēji tādēļ, ka kuģi iespējams apskatīt un maksimāli rūpīgi pārmeklēt vienīgi dienasgaismā, un daļēji tādēļ, ka sanitārie ierēdņi vakara gaisā viegli var saaukstēties. Jūs, protams, varat arī nopirkt sanitāro atļauju, piemaksājot īpaši vēl piecus dolārus, un inspektors pārbaudi izdarīs nākamnedēļ. Mūsu kuģis ar visiem pasažieriem nonīka pazemojošā gūstā visu nakti sīkajam rāpulim, kura uzdevums ir ar modru «inspekciju» pasargāt Ņujorku no sērgām, pašā degungalā. Šis impozantais iestādījums iedvesa visiem svinīgu bijību pret mūsu valdības gādīgo modrību, un dažs labs nodomāja, ka nevienā citā valstī droši vien nepastāv vēl cildenāki labiekārtojumi.
No rīta mēs visi, pirkstgalos pastiepusies, gribējām noskatīties interesanto kuģa pārbaudes ceremoniju. Taču tā mums sagādāja dziļu vilšanos. Sanitārā ierēdņa laiva uz mirkli pieslīdēja pie mūsu kuģa, mūsu ekonoms nolaida lejā likumā pieprasītos trīs dolārus samaksai par sanitāro atļauju, sanitārā ierēdņa palīgs žuburota koka galā uzsniedza mums salocītu papīriņu, un prom viņi bija. «Inspekcija» neilga ne trīspadsmit sekundes.
Sanitārā inspektora amats gadā viņam ienes simttūkstoš dolāru. Viņa pārbaudes sistēma ir ideāla, tādēļ tai nekādi uzlabojumi nav nepieciešami; bet naudas ievākšanas sistēmu, manuprāt, gan varētu uzlabot. Nostāvēt veselu nakti bezdarbībā lielam kuģim nozīmē zaudēt daudz dārgā laika; pasažieriem, kam nakts jānonīkst kopā ar kuģi, rodas tikpat liels zaudējums, turklāt vēl jāpārcieš tāds niknums un sarūgtinājums, ko nespētu mazināt pat skats, ja viņi ieraudzītu uz liekšķeres sanitārā inspektora pelnus. Vai nebūtu daudz labāk un vienkāršāk ļaut kuģim netraucētam iet savu ceļu, bet ar naudu un sanitārajām atļaujām pārmīties reizi gadā pa pastu?
NEOFICIĀLS STĀSTS PAR NEIZDEVUŠOS KAMPAŅU
Kad sākās lielie nemieri, Rietumos cilvēki pirmajos mēnešos bija pagalam apjukuši un nedroši svārstījās — vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, tad atkal uz citu pusi. Mums bija gaužām grūti atrast pareizo nostāju. Varu minēt šādu piemēru. Tai laikā, kad pienāca vēsts, ka Dienvidkarolīna 1860. gada 20. decembrī izstājusies no Ūnijas, es strādāju par loci uz Misisipi tvaikoņiem. Mans pārinieks — otrais locis — bija ņujorkietis. Viņš stāvēja un krita par Ūniju, tāpat kā es. Bet viņš pret mani izturējās ļoti neiecietīgi; viņa skatījumā mana lojalitāte nebija ņemama par pilnu, jo manam tēvam, raug, piederējuši vergi. Lai kaut kā mazinātu šā drūmā fakta smagumu, es pastāstīju, ka biju dzirdējis tēvu dažus gadus pirms viņa nāves runājam, ka verdzība ir liels ļaunums un viņš atbrīvotu vienīgo nēģeri, kas viņam toreiz piederēja, ja neuzskatītu par netaisnību tādā veidā vēl vairāk satricināt ģimenes jau tā nenozīmīgo īpašumu. Mans biedrs attrauca, ka vēlēšanās vien neesot nekas — katrs varot izlikties, ka grib darīt labu, un turpināja noniecināt manu pieķērību Ūnijai un zākāt manus senčus. Pēc mēneša Misisipi lejtecē valdošais saspringums bija krietni sabiezējis, un es kļuvu par dumpinieku; viņš ari. Mēs abi atradāmies Ņūorleānā 26. decembri, kad no Ūnijas izstājās Luiziāna. Viņš savu dumpigumu izkliedza skaļā balsi un pilnā apmērā, bet visiem spēkiem pretojās, kad es gribēju darīt to pašu. Viņš apgalvoja, ka esmu cēlies no sliktiem vecākiem — no tēva, kas gribējis atbrīvot vergus. Nākamajā vasarā viņš vadīja Federācijas armijas lielgaballaivu un atkal pilnā balsī skandināja Ūnijas lozungus, bet es dienēju Konfederācijas armijā. Savā laikā viņš pret parādzīmi bija no manis aizņēmies naudu. Viņš bija viens no godīgākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu pazinis, bet šoreiz kategoriski atsacījās parādu atdot, jo es esot dumpinieks un vergu īpašnieka dēls.
Tai pašā 1861. gada vasarā pirmais kara vilnis atvēlās līdz Misūri krastiem. Mūsu štatā ielauzās Ūnijas karaspēks. Tas ieņēma Sentluisu, Džefersona barakas un vēl dažus stratēģiski svarīgus punktus. Gubernators Kleibs Džeksons izlaida uzsaukumu un aicināja piecdesmit tūkstoš vīru iestāties zemessargos, lai padzītu iebrucējus.