Es patlaban ciemojos Hanibalā, pilsētiņā Marionas apriņķī, kur biju pavadījis bērnību. Kopā ar dažiem draugiem naktī slepus sapulcējāmies kādā klusā vietā un paši izveidojām kaujinieku vienību. Tomu Laimenu, jaunu puisi, gudru un gaišu galvu, tomēr bez jebkādas pieredzes kara mākslā, ievēlējām par savu kapteini; mani iecēla par otro leitnantu. Pirmā leitnanta mums nebija; nezinu, kādēļ. Tas viss notika tik sen. Sanāca piecpadsmit cilvēku. Paklausot kādam vientiesim, kas piedalījās organizēšanā, nolēmām saukties par Marionas vieglo kavalēriju. Cik atceros, nevienam nebija nekādu iebildumu pret šādu nosaukumu. Vismaz man ne. Man likās, ka tas skan visai braši. Puisis, kas šo nosaukumu izdomāja, var noderēt par lielisku paraugu tam materiālam, no kāda mēs visi bijām taisīti. Viņš bija jauns nejēga, lādzīgs, labsirdīgs, nenozīmīgs, turklāt romantiķis, kam patika lasīt romānus par bruņiniekiem un dziedāt salkanas mīlas dziesmiņas. Viņam piemita aizkustinoša, lēta nosliece uz aristokrātismu, un viņš dziļi nicināja savu uzvārdu — Denlaps; daļēji nicināja tādēļ, ka tajā novadā šis uzvārds bija gandrīz tikpat parasts kā Smits, bet galvenokārt tādēļ, ka viņa ausīs tas skanēja neciešami plebejiski. Tā nu viņš centās uzvārdu padarīt dižciltīgāku, parakstoties d'Unlap. Tas gan priecēja viņa aci, bet nespēja apmierināt ausi, jo visi, izrunājot jauno uzvārdu, gluži tāpat kā izrunājot veco, uzsvēra pirmo zilbi, nepiešķirot vērību mainītajam uzsvērumam. Tad viņš izdarīja drosmīgāko gājienu, kādu vien var iedomāties, kaut ko tādu, kas dzen tirpas pār muguru, atceroties, cik asi sabiedrībā izturas pret visiem šāda veida viltojumiem un nepelnītiem tīkojumiem: viņš sāka rakstīt savu uzvārdu šādi — d'Un Lap. Pacietīgi viņš panesa visus uzbrukumus, kas šo mākslas darbu apmētāja ar zobgalības dubļiem, uzvārds tika pieņemts, un pat cilvēki, kas viņu pazina no bērna kājas un kam jau četrus gadu desmitus visa Denlapu dzimta bija tik ierasta un zināma kā saule un lietutiņš, tagad sāka uzvārdu izrunāt ar uzsvaru uz pēdējās zilbes. Drosme, kas spēj pacietīgi gaidīt, allaž vainagojas ar uzvaru. Viņš teicās dažās vecās franču hronikās atradis, ka sākotnēji un pareizi uzvārds rakstāms d'Un Lap, un piebilda, ka angļu tulkojumā tas nozīmētu Pītersons: lap latīniski vai grieķiski, viņš sacīja, nozīmējot akmeni vai klinti, kas franciski būtu pierre, citiem vārdiem — Pīters, d' franču valodā norādot izcelšanos: no kā, un — esot viens jeb tas, tātad: d'Un Lap jeb no klints, tas ir, Pītera, tā sakot: viens, kas ir klints dēls — Pītersons1 . Mūsu zemessaragu draudze nebija diezin cik skolota, un izskaidrojums puišus stipri samulsināja, tādēļ viņi šo turpmāk sauca par Pītersonu Denlapu. Vienā ziņā viņš mums bija noderīgs, jo sagudroja nosaukumus visām mūsu nometnēm un parasti mēdza izdomāt, kā puiši sacīja, «šikus» nosaukumus.
Tas bija viens no mūsējiem. Otrs bija Eds Stīvenss, pilsētiņas juveliera dēls — slaids, glīts, graciozs un tīrīgs kā kaķis; gaišu galvu, izglītots, bet visu uzskatīja par joku. Viņam dzīvē nekas nešķita nopietni ņemams. Pēc viņa domām, šī mūsu militārā ekspedīcija bija tikai parasts pikniks. Jāteic gan, ka apmēram puse mūsējo domāja tāpat — varbūt gan ne apzināti, nē, darīja to pilnīgi neapzināti. Mēs vispār nedomājām; nebijām spējīgi domāt. Pats par sevi varu teikt, ka jirtos bez jēgas priecīgs, ka nu kādu laiku netikšu rauts ārā no gultas pusnaktī vai četros no rīta, lai stātos sardzē, jutos pateicīgs par pārmaiņu, par to, ka nu būs jaunas ainas, jauni piedzīvojumi, jaunas intereses. Tas bija viss, par ko toreiz domāju; sīkumos neiedziļinājos, bet to jau arī divdesmit četru gadu vecumā parasti nedara.
Vēl viens paraugs bija Smits, kalēja māceklis. Šim lielajam ēzelim netrūka drosmes; pēc dabas viņš bija gauss, bet labu sirdi; viņš varēja ar pliku roku nogāzt zemē saniķojušos zirgu, bet citreiz, pēc mājām sailgojies, rūgti apraudājās. Taču viņam ir viens tāds nopelns, kāda nav nevienam no mums: viņš palika karot un galu galā krita kaujā.
' Son — dēls (angl.).
Un vēl viens — Džo Bauerss, milzīgs lamza, labsirdīgs, linu baltiem matiem, slinks, sentimentāls, nekaitīgs lielībnieks, pēc dabas ņerkstīgs; pieredzējis, nenogurdināms, godkārīgs un brīžam ar patiesi ievērojamu iztēli apveltīts melis, tomēr šai ziņā ne visai veiksmīgs, jo viņam nebija tādam nolūkam nepieciešamās inteliģences un bija trūcis prasmīgas vadības talanta attīstīšanā. Dzīve viņam nebija nekāda jautrā un arī ne vienmēr apmierinoša. Bet kopumā viņš bija lāga vīrs, un visi puiši viņu ļoti labi ieredzēja. Viņu iecēla par seržantu, Stīvensu — par kaprāli.
Ar šiem paraugiem vajadzētu pietikt — tie ir visai raksturīgi. Šāds ganāmpulks devās karot. Ko no tādiem varēja gaidīt? Viņi darīja, ko prata un spēja, bet ko, godīgi runājot, varēja no viņiem gaidīt? Es teiktu — nekā. Un nekā viņi arī nepaveica.
Gaidījām tumšu bezmēness nakti, jo bija nepieciešams ievērot piesardzību un slepenību: tad ap pusnakti pa pāriem no dažādām pusēm zagāmies uz Grifita fermu ārpus pilsētas; no turienes visi kopā kājām devāmies tālāk. Hanibala atrodas Marionas apriņķa galējā dienvidaustrumu stūrī Misisipi upes krastā; mūsu ceļamērķis bija desmit jūdžu attālā Ņūlondonas pilsētiņa Rolza apriņķī.
Pirmā stunda pagāja vienā jautrībā, nieku melšanā un smieklos. Taču ilgi tā nevarēja turpināties. Ieilgušais gājiens sāka likties līdzīgs darbam, tas bija zaudējis rotaļīgo jaukumu, puišiem smagi uzgūla meža klusums un nakts tumsa, un sarunas mazpamazām apsīka, katrs nodevās pats savām domām. Otrās stundas pēdējā pusstundā neviens neuzbilda ne vārda.
Mēs pienācām pie lauku mājas, kas bija būvēta no guļbaļķiem un kur saskaņā ar to, ko bijām dzirdējuši, atradās sargpostenis — pieci Ūnijas kareivji. Laimens pavēlēja apstāties un tur, nokareno zaru tumsas aizsegā, čukstus sāka izklāstīt plānu, kā uzbrukt mājai; to dzirdot, nakts šķita kļūstam vēl tumšāka. Bija pienācis izšķirošs mirklis; mēs pēkšņi saltā atskurbumā sapratām, ka joki beigušies — mēs bijām aci pret aci sastapušies ar īstu karu. Lēmums bija vienprātīgs. Nevilcinādamies un nesvārstīdamies atbildējām: ja Laimens grib iepīties kādā jezgā ar šiem kareivjiem, lai iet laimīgs, be*, ja gaida, ka mēs viņam sekosim, tad dabūs ilgi gaidīt.