Pulvera muciņa bija pazudusi, šautenes arī kur kurā; murdoņa un žēlabas neapklusa ne uz mirkli, kamēr kaujas vienība rāpoja pa izrūgušo nogāzi un bradāja pa strautu, meklējot pazaudētās mantas; tā mēs zaudējām daudz laika un, izdzirdot jel kādu troksnīti, elpu aizturējuši, klausījāmies, un mums likās, ka tuvojas ienaidnieks, bet tā varbūt bija tikai govs, jo šņākuļoja kā govs; pēc tam vairs lieki neuzkavējāmies, bet, atstājuši vairākas šautenes dieva ziņā, klumburo- jām uz Meisona fermas pusi, cik vien tumsā ātri spējām. Taču drīz vien mazo graviņu labirintā apmaldījāmies un notērējām daudz laika, līdz atkal tikām uz ceļa, un, kad beidzot sasniedzām Meisona fermas robežas, pulkstenis rādīja jau desmito stundu; bet, pirms paguvām atvērt muti un uzsaukt paroli, pāri žogam ņaukstēdams un skaļi riedams, metās vesels suņu bars, un katrs suns ieķērās tuvākajam kareivim biksēs un sāka stiept to sev līdzi. Mēs nevarējām šaut uz suņiem, neriskējot trāpīt cilvēkiem, ko tie bija sagrābuši; mums atlika vienīgi noraudzīties visērmotākajos kumēdiņos, kādiem līdzīgi laikam otrreiz nebija skatāmi visā Pilsoņu kara laikā. Gaismas, lai to visu noskatītos, pietika pārpārēm, jo visa Meisonu dzimta ar svecēm rokā bija izskrējusi uz lieveņa. Vecais fermeris un viņa dēls atnāca pie mums un bez grūtībām apsauca suņus. Izņemot to, kas bija ieķēries Bauersam biksēs; ar to viņi nespēja tikt galā, jo nezināja īsto kombināciju; tas bija no buldogu cilts, un zobi tam šķita aizcirtušies ar šifrētu patentatslēgu; beidzot viņi tomēr panāca savu, ņemot talkā verdošu ūdeni, no kura savu tiesu dabūja arī Bauerss un prata attiecīgi pateikties. Pītersons Denlaps vēlāk izdomāja varen smalkus nosaukumus — gan šai sadursmei, gan arī iepriekšējās nakts pārgājienam, bet man tie abi jau sen pagaisuši no atmiņas.
Pēc tam iegājām mājā, kur mūs apbēra ar neskaitāmiem jautājumiem, un drīz vien noskaidrojās, ka mums nav ne jausmas, no kā un kādēļ esam laidušies lapās; vecais saimnieks runāja atklātu valodu un sacīja, ka mēs gan esot ļoti neparasti karotāji un droši vien panākšot, lai karš beidzas paredzētajā laikā, jo nevienam nebūšot pa spēkam segt izdevumus par mums pakaļ dzenoties noplēstajiem apaviem. «Marionas vieglā kavalērija»\ Varens nosaukums, dieva vārdsl Viņš gribēja arī zināt, kādēļ mēs neesot nostādījuši sargkareivjus tur, kur ceļš no meža izved prērijā, un kādēļ neesot izsūtījuši izlūkus izpētīt ienaidnieka kustību, izzināt tā spēkus un tā joprojām, bet pa galvu, pa kaklu uz nepamatotu baumu pamata atkāpušies, pametot labas pozīcijas un tā tālāk, un tā tālāk, līdz jutāmies daudz nožēlojamāk nekā sadursmē ar suņiem, kuri mūs vismaz sagaidīja jūsmīgi. Gulēt aizgājām apkaunoti un nospiestā garastāvoklī — visi, izņemot Stīvensu. Stīvenss drīz vien sāka balsī apcerēt Bauersam ietērpu, kas automātiski atklātu kaujās iegūtās brūces pateicīgu skatītāju acīm, bet noslēptu tās skauģiem — atkarībā no apstākļiem; taču Bauerss nebija tādā noskaņojumā, lai to uzklausītu, viņi sakāvās, un pēc tam Stīvensam pašam bija dažas kaujā iegūtas brūces, ko aprūpēt.
Tad drusku pagulējām. Bet izrādījās, ka pēc visa pārciestā mūsu tās nakts pārbaudījumi vēl nebeidzās, jo apmēram pulksten divos naktī izdzirdām gatves galā brīdinājuma saucienu un tam par atbildi suņu kori; nākamajā mirklī visi bija kājās un ārā uzzināt trauksmes cēloni. Trauksmi bija sacēlis jātnieks, kas paziņoja, ka no Hanibalas tuvojoties Ūnijas kareivju bataljons, kam pavēlēts saķert visas mūsējai līdzīgas bandas un pakārt visus, kam vien var sadzīt pēdas, un piebilda, ka mēs nedrīkstot zaudēt ne minūti. Šoreiz arī fermeris Meisons bija ļoti uztraukts. Trakā steigā viņš mūs izvadīja no mājām un iedeva mums par pavadoni vienu no saviem nēģeriem, lai tas parāda, kur apmēram jūdzi attālā gravā paslēpties pašiem un kur nobēdzināt ieročus, kas mūs uzreiz nodošot. Arā neganti lija.
Sākumā gājām pa ceļu, tad pāri akmeņiem nosētām ganībām, kas bija brīnum piemērotas klupšanai; rezultātā visu laiku kāds no mūsējiem ievēlās dub|os, un ikreiz tas, kas klupa, nolādēja karu, visus, kas karu bija sākuši un kam ar to jel kāds sakars, bet visvairāk pats sevi, ka bijis tāds muļķis un ielaidies kara būšanās. Beidzot sasniedzām ar kokiem aizaugušo ieeju gravā, kaut kā ierīkojāmies zem kokiem, no kuriem straumēm tecēja ūdens, un aizsūtījām nēģeri atpakaļ uz mājām. Likās, ka lietus mūs noslīcinās, vēja gaudas un pērkona dārdi padarīs kurlus, bet žilbinošie zibšņi laupīs mums acu gaismu. Tā patiesi bija šaušalīga nakts. Bija pietiekami drausmīgi būt izmirkušam līdz ādai, bet vēl drausmīgāka bija doma, ka cilpa var izbeigt mūsu dzīvi, pirms būs pienācis rīts. Domājot par karu, mums nekad nebija ienākusi prātā iespēja piedzīvot tādu apkaunojošu galu. Tā nolaupīja mūsu karagājienam visu romantismu un mūsu sapņus par slavu pārvērta nežēlīgā lietuvēna murgā. Nevienam no mums pat neienāca prātā apšaubīt, ka tāda barbariska pavēle tiešām izdota.