Pēdīgi rītausma tomēr pieveica šo bezgala garo nakti, atnāca nēģeris ar vēstīm, ka trauksme acīmredzot bijusi bez pamata un brokastis drīz būšot galdā. Nomāktība izgaisa kā nebijusi, pasaule atkal bija gaiša un dzīve cerību un solījumu pilna — mēs taču toreiz bijām jauni. Cik sen tas bija! Pagājuši divdesmit četri gadi.
Mūsu filoloģijas bandubērns nokristīja nakts paslēptuvi par Izmisuma nometni, un neviens pret to ne vārdiņa neiebilda. Meisoni mūs pacienāja ar īstām Misūri laucinieku brokastīm lielā pārpilnībā, un mums tās patiesi bija nepieciešamas: ar karstiem biskvītiem, karstu kviešu karašu, kurai augšējā garoza izrakstīta skaistiem režģu rakstiem, karstiem kukurūzas plācenīšiem, ceptām vistām, speķi, kafiju, pienu un paniņām, un daudz ko citu; visā pasaulē nav iespējams sagatavot tādas brokastis, kādas taisa Dienvidos.
Meisonu fermā nodzīvojām vairākas dienas, un vēl pēc tik daudziem gadiem atmiņas par garlaicību, klusumu un stingumu, kas valdīja šajā pusaizmigušajā fermā, man saglabājušās prātā ar nomācošu nāves un sēru noskaņu. Tur nebija nekā, ko darīt, nekā, par ko domāt; dzīve šķita zaudējusi jēgu. Saimes vīrieši visu dienu pavadīja tīrumos; sievietes noņēmās ar saimniecību un nebija manāmas; pilnīgs klusums, izņemot vērpjamā ratiņa nebeidzamo, žēlo dūkšanu kādā tālā istabā, visvienmuļāko skaņu pasaulē, skaņu, kas vairāk nekā jebkura cita liek izjust ilgas pēc mājām un tukšumu dzīvē. Tiklīdz satumsa, visa ģimene gāja pie miera, un, tā kā neviens mūs neuzaicināja ieviest jaunus tikumus, mēs darījām to pašu. Jauniešiem, kas nav raduši likties gultā pirms pusnakts, šīs naktis likās simt gadu garas. Vārtījāmies nomodā — nelaimīgi, nespēdami līdz divpadsmitiem iemigt, klusajā mūžībā gaidīdami nositam pulksteni. Šī nebija pilsētas puišiem piemērota vieta. Tādē) vēsts, ka ienaidnieks atkal esot mums uz pēdām, kļuva gandrīz par tādu kā priecas vēsti. Juzdami sevī atdzimstam veco karotāju garu, naski sastājāmies ierindā un devāmies atpakaļ uz Rolza nometni.
Kapteinis Laimens bija ņēmis vērā Meisona vārdus un tagad nostādīja sargkareivjus, pavēlēdams sargāt nometni no pārsteigumiem. Man uzdeva nostādīt posteni ceļa atzarojumā, kas veda uz Haida prēriju. Pienāca tumša, draudīga nakts. Liku seržantam Bauersam doties turp un stāvēt sardzē līdz pusnaktij, un, kā jau biju gaidījis, viņš atteica, ka neiešot. Izmēģinājos pierunāt citus, bet tikpat nesekmīgi. Daži aizbildinājās ar laika apstākļiem, bet pārējie bija pietiekami atklāti, lai atzītos, ka neies, vienalga, kāds laiks. Tagad šādas atbildes liekas dīvainas un neiespējamas, bet toreiz tās nevienu nepārsteidza. Tieši otrādi, tās šķita pilnīgi dabiskas. Misūri štatā bija izveidojies desmitiem šādu nelielu nometņu, kur viss notika uz mata tāpat. Nometnes sastāvēja no jaunekļiem, kuriem kopš dzimšanas bija ieaudzināta stūrgalvīga neatkarība un kuri nezināja, ko nozīmē paklausīt Tomam, Dikam vai Harijam, ar kuriem viņi visu mūžu bijuši pazīstami un dzīvojuši kopā vienā ciematā vai fermā. Ļoti iespējams, ka gluži tas pats norisinājās visos Dienvidos. Džeimss Redpāss izprata šo viedokli un, lai to atbalstītu, pastāsta šādu epizodi. īsu laiku uzturoties Austrumtenesijā, viņam bija gadījies piedzīvot, ka zemessargu pulkveža teltī, kamēr viņi runājušies, ienācis liela auguma ierindnieks un sacījis pulkvedim:
— Paklau, Džim, es sadomāju aiziet pāris dienu uz mājām.
— Kālab?
— Nu, tāpat vien, neesmu krietnu strēķi bijis, gribētos apskatīt, kā viņiem tur iet.
— Cik ilgi tu domā palikt?
— Tā — nedēļas divas.
— Nu tad ej ar, tikai nepaliec ilgāk un, ja vari, nāc drīzāk atpakaļ.
Tas bija viss, un zemessargu pulkvedis atsāka sarunu no tās vietas,
kur ierindnieks bija to pārtraucis. Tas viss, protams, notika kara pirmajos mēnešos. Mūsu pusē, Misūri štatā, nometņu pavēlnieks bija brigādes ģenerālis Tomass H. Hariss. Viņš bija mūsu novadnieks, ļoti iemīļots komandieris, bet mēs viņu labi pazinām no tiem laikiem, kad viņš bija vienīgais telegrāfists ar pieticīgu algu mūsu pilsētiņas telegrāfā, kur viņam parasti iznāca nosūtīt vienu telegrammu nedēļā, bet sastrēguma reizēs — divas. Tādēļ, kad viņš pirmoreiz ieradās pie
mums un ļoti militārā manierē uzsauca militāru komandu, neviens nejutās pārsteigts par ierindā nostādīto kareivju atsaucīgo atbildi:
— Nu ko tu, Tom Harisl
Tas izklausījās gluži dabiski. Un neviens nekļūdīsies, pieņemdams, ka mēs bijām nekur nederīgs materiāls karam. Tādi neprašas mēs tiešām bijām, tomēr mūsu vidū bija arī puiši, kas vēlāk šo sūro amatu apguva, iemācījās paklausīt kā automāti un kļuva par krietniem karavīriem, izkarojās līdz galam un iemantoja godam nopelnītu slavu. Viens no tiem pašiem puišiem, kas tovakar atteicās stāties sardzē un nosauca mani par ēzeli, ja es uzskatot viņu par muļķi, kurš tik stulbā kārtā pakļausies briesmām, tika apbalvots par drošsirdību vēl tai pašā gadā.
Tonakt es sardzi tomēr nostādīju — gan ne ar pavēli, bet ar diplomātijas palīdzību. Piedabūju Bauersu iet uz sargposteni, apsoloties uz sardzes laiku apmainīties dienesta pakāpēm un nostāvēt kopā ar viņu sardzes stundas kā viņa padotais. Nostāvējām divas nejēdzīgas stundas piķa melnā tumsā un lietū, un nekas cits nekuplināja drūmo noskaņojumu kā vienīgi Bauersa vienmuļā verkšķēšana par karu un nejēdzīgo laiku; tad mums sāka klanīties galvas un drīz vien likās, ka nebūs iespējams ilgi noturēties seglos, tādēļ metām pretīgajai nodarbībai mieru un, nenogaidījuši sardzes maiņu, atgriezāmies nometnē. Iejājām tur netraucēti, un ienaidnieks būtu varējis izdarīt to pašu, jo neviena sargposteņa nebija. Visi gulēja; pusnaktī nebūtu bijis neviena, ko nosūtīt uz sargposteni, un neviens arī netika sūtīts. Cik atceros, pēc tam mēs vairs nekad nemēģinājām nostādīt sargposteni naktī, toties dienā kāds pastāvīgi stāvēja sardzē.