1 Saprātīgs cilvēks neaizmetīs šīs manas atmiņas par karu kā gluži nevērtīgu papīru. Tām ir sava vērtība: tā ir godīgi attēlota aina par to, kas notika daudzās, ļoti daudzās zemessargu nometnēs pirmajos kara mēnešos, kad zaļajiem rekrūšiem vēl nebija nekādas jēgas par disciplīnu, kad tiem trūka pieredzējušu vadītāju atbalsta un palīdzības, kad visi apstākļi bija jauni un neierasti, kad visi runāja un tenkoja par pārspīlētām šausmām, kad īstu kauju nenovērtējamā pieredze viņus vēl nebija pārvērtusi no zaķpastalām par kareivjiem. Ja šo agrīno kara dienu aina līdz šim vēl nav attēlota vēsturē, tad jāuzskata, ka vēsture bijusi nepilnīga, jo arī tai ir tur sava likumīga vieta. Šajās pirmo kara dienu nometnēs bija savācams vairāk vielas Bula-Rana darbiem, nekā pats Buls-Rans izmantojis. Un tomēr daudzi zaļknābji drīz vien iemācījās kara amatu un palīdzēja vēlāk izcīnīt lielās kaujas. Arī es būtu kļuvis par karavīru, ja būtu pagaidījis. Lai nu bija kā būdams, zināmu kara mākslu es apguvu: par atkāpšanos uzzināju vairāk nekā tas vīrs, kas atkāpšanos izgudroja.
NEPARASTS PIEDZĪVOJUMS
Centīšos, cik vien labi atceros, pastāstīt to, ko man pastāstīja majors.
1862./63. gada ziemā es komandēju Trambalas fortu — Ņūlondonā, Konektikutā. Var jau būt, ka mūsu dzīve tur nesita tik augstu vilni kā frontē, tomēr zināmā veidā tā bija pietiekami spraiga — mūsu smadzenes aiz bezdarbības nekalta. Vispirmām kārtām ziemeļnieku vidū nemitīgi klīda noslēpumainas valodas — proti, ka malu malas esot pilnas ar dumpinieku spiegiem, kas gatavojoties uzspert gaisā mūsu fortus, nodedzināt mūsu viesnīcas, iesūtīt mūsu pilsētās ar lipīgu slimību dīgļiem piesātinātas drēbes un tamlīdzīgi. Jūs jau pats to atceraties. Tas viss palīdzēja mums pastāvīgi būt modriem un neļāva iegrimt parastajā garnizona dzīves vienmuļībā. Turklāt pie mums bija rekrūšu iesaukšanas punkts, kas nozīmē, ka mums nebija laika snauduļošanai, sapņošanai un aplamībām. Taču ar visu mūsu modrību piecdesmit procenti vienā dienā mobilizēto rekrūšu mums izslīdēja no rokām un jau pirmajā nakti pazuda. Rekrūšiem piešķirtā alga bija tik liela, ka viņi bez grūtībām varēja samaksāt četrsimt dolāru sargkareivim, lai ļauj viņiem izbēgt, un tomēr atlika vēl tik daudz, ka nabadzīgs puisis to varēja uzskatīt par īstu bagātību. Tātad, kā jau teicu, nedzīvojām snaudulīgu dzīvi.
Viendien sēdēju viens pats savā kabinetā un rakstīju, kad pie manis ienāca bāls un diezgan noskrandis četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecs zēns, pieklājīgi palocījās un sacīja:
— Man šķiet, ka šeit ir rekrūšu iesaukšanas punkts.
— Jā.
— Vai jūs, ser, mani pierakstīsiet?
— Die's pasarg — nē! Tu, draudziņ, esi par jaunu un augumā par sīku.
Viņa sejā parādījās vilšanās, kas strauji padziļinājās līdz pilnīgam izmisumam. Viņš lēnām pagriezās, it kā grasīdamies iet projām, tad vilcinādamies atkal palūkojās uz mani un ierunājās balsī, kas mani aizkustināja:
— Man nav, kurp iet un visā pasaulē neviena tuvinieka. Ja jūs tomēr mani pierakstītu …
Par to, protams, nevarēja būt ne runas, un es, cik saudzīgi prazdams, to pateicu zēnam. Tad uzaicināju viņu apsēsties pie krāsns un pasildīties, piebilzdams:
— Tev tūliņ jādabū paēst. Esi izsalcis?
Viņš neatbildēja; atbilde arī nemaz nebija vajadzīga: pateicība viņa lielajās, maigajās acīs runāja skaidrāku valodu, nekā to spētu jebkādi vārdi. Viņš apsēdās pie krāsns, un es turpināju rakstīt. Šad tad slepus uzmetu viņam skatienu. Ievēroju, ka viņa drēbes un apavi, lai gan notašķīti un paplīsuši, bija laba materiāla un šuvuma. Tas bija būtisks fakts. Domās es tam vēl pievienoju viņa kluso, labskanīgo balsi, dziļo un skumjo skatienu; izturēšanās un valoda viņam bija kā kungu bērnam.
Taču rakstīdams es arvien dziļāk iegrimu savā darbā un pēc brīža biju puiku pavisam aizmirsis. Neatceros, cik ilgi tā nostrādāju; pēdīgi neviļus pacēlu acis. Zēns sēdēja ar muguru pret mani, taču seja bija pagriezta tā, ka redzēju vienu vaigu, un pa šo vaigu ritēja asaras.
Dievs žēlīgais — es nodomāju — pavisam biju aizmirsis, ka tas nabaga žurkulēns ir izsalcis. Gribēdams savu nevērīgo izturēšanos vērst par labu, sacīju:
— Nāc man līdzi, puis. Paēdīsim abi kopā pusdienas. Esmu šodien viens.
Viņš atkal pateicīgām acīm paraudzījās manī, pār seju viņam pārlija gaiša prieka atblāzma. Pie galda viņš palika stāvam, atbalstījis roku uz krēsla atzveltnes, kamēr es apsēdos, un tikai tad apsēdās pats. Es paņēmu nazi un dakšiņu, tomēr nesāku ēst, jo zēns, galvu noliecis, klusēdams noskaitīja īsu lūgsnu. Manī pamodās tūkstoš jauku atmiņu par mājām un bērnību, un es nopūtos, iedomājoties, cik tālu esmu aizklīdis no reliģijas un tās dziedinošā spēka, no mierinājuma, iepriecinājuma un balsta, ko tā spēj dot ievainotai dvēselei.
Maltītes laikā novēroju, ka jaunais Viklovs — pilnā vārdā Roberts Viklovs — zina, kas darāms ar salveti; īsi sakot, redzēju, ka viņš ir labi audzināts zēns, bet nerunāsim par sīkumiem. Viņš bez tam bija vienkāršs un atklāts, ar to iekarodams manu sirdi. Runājām visvairāk par viņu, un man nemaz nenācās grūti uzzināt viņa dzīvesstāstu. Kad viņš teica, ka esot dzimis un audzis Luiziānā, man viņš iepatikās vēl labāk, jo biju kādu laiciņu tur dzīvojis. Es labi pazinu visus Misisipi piekrastes rajonus, biju tos iemīļojis un tik nesen no tiem šķīries, ka mana interese par tiem vēl nebija izgaisusi. Jau vietvārdi vien, kurus viņš pieminēja, skanēja manām ausīm tīkami — tik tīkami, ka es visu laiku virzīju sarunu tā, lai viņš tos pieminētu allaž no jauna. Batonrūža, Plakmina, Donaldsonvila, Sešdesmitās jūdzes piestātne, Bonetkara, Stoklendinga, Karoltona, Tvaikoņu piestātne, Motorlaivu piestātne, Ņūorleāna, Čonpitolas iela, Esplanāde, Labo Bērnu iela, Sentčārlza viesnīca, Tivolisērkla, Šelrouda, Pontčārtreina ezers; jo sevišķi līksmi man kļuva ap sirdi, kad dzirdēju viņu runājam par «R. E. LI», «Načesu», «Eklipsi», «Ģenerāli Kitmenu», «Dunkanu F. Kenneru» un citiem vecajiem, man labi zināmajiem upju tvaikoņiem. Bija gandrīz tik jauki, it kā atkal atrasties tur, kad klausījos šajos nosaukumos un atcerējos visu, kas manā dzīvē ar tiem saistījās. īsumā mazā Viklova stāsts skanēja šadi.