Karam izceļoties, viņš ar savu slimīgo krustmāti un tēvu bija dzīvojis netālu no Batonrūžas lielā, bagatā plantācijā, kas ģimenei piederēja piecdesmit gadu. Tēvs bija Ūnijas piekritējs. Par spīti dažāda veida vajāšanai, viņš no saviem principiem tomēr neatteicās. Pēkšņi kādu nakti nomaskējušies vīri nodedzināja dzīvojamo māju un citas ēkas, un ģimenei vajadzēja glābties aizbēgot. Viņi klīda no vienas vietas uz otru un pilnā mērā iepazina trūkumu, badu un daudz citu grūtumu. Slimīgā krustmāte pēdīgi sagaidīja atpestīšanu: posts un klaiņotāju dzīve viņu nogalināja; viņa nomira klajā laukā kā pēdīgā klaidone, lietū un pērkona dārdos. Drīz pēc tam bruņoti bandīti sagūstīja tēvu; un, kaut arī zēns gauži aizlūdza par tēvu, bandīti to nožņaudza dēla acu priekšā. (To stāstot, zēnam acīs iegailējās drūma uguns, un viņš, it kā runādams pats ar sevi, sacīja: «Ja mani neuzņems armijā, es tomēr atradīšu ceļu — atradīšu ceļu.») Tiklīdz bandīti bija pārliecinājušies, ka tēvs miris, viņi piedraudēja dēlam, ka tam klāsies slikti, ja divdesmit četru stundu laikā nebūs no tā apvidus pazudis. Tonakt viņš aizrāpoja līdz upmalai un noslēpās netālu no kādas plantācijas piestātnes. Pēc brīža piestātnē pieturēja «Dunkans F. Kenners», zēns piepeldēja pie kuģa un paslēpās jollā, ko kuģis vilka tauvā. Pirms rītausmas kuģis sasniedza Stoklendingu, un viņš izmanījās krastā. Nogājis trīs jūdzes Bdz Ņūorleānai, kur Labo Bērnu ielā dzīvoja viņa tēvocis, viņš uz laiciņu bija paglābts. Taču arī tēvocis bija Ūnijas piekritējs un pēc kāda laiciņa nolēma, ka labāk tomēr posties prom no Dienvidiem. Paņēmis jauno Viklovu līdzi, viņš ar kādu burukuģi nokļuva Ņujorkā. Viņi apmetās Astora viesnīcā. Kādu laiku jaunajam Viklovam klājās itin jauki — viņš klaiņoja pa Brodveju un vēroja neierasto dzīvi Ziemeļos, taču drīz vien viss mainījās — turklāt uz ļauno pusi. Tēvocis sākumā bija jautrs, bet tad sāka izskatīties satraukts un izmisis; vēl ļaunāk — viņš kļuva īgns un viegli aizkaitināms; sāka runāt par naudu, ka tā dilstot un klāt nenākot, ka neesot vairs palicis «ne tik daudz, lai pietiktu vienam, kur nu vēl diviem». Un tad vienu rītu tēvocis neatnāca brokastīs — kā ūdenī iekritis. Zēns apvaicājās administratoram, un viņam pateica, ka tēvocis iepriekšējā vakarā samaksājis rēķinu un aizbraucis — laikam uz Bostonu, sacīja administrators, bet skaidri gan nezinot.
Zēns bija pamests gluži viens. Viņš nezināja, ko iesākt, taču nolēma, ka vislabākais būs braukt pakaļ tēvocim un to sameklēt. Viņš aizgāja uz tvaikoņa piestātni; uzzināja, ka ar to naudas mazumiņu, kas kabatā, līdz Vašingtonai netiks; tomēr līdz Ņūlondonai ar to varēja tikt; tā nu viņš samaksāja par braucienu līdz šai ostai, ticēdams, ka laimīgs liktenis pašķirs viņam ceļu tālāk. Trīs dienas un trīs naktis viņš klīda pa Ņūlondonas ielām, šad tad no žēlsirdīgiem cilvēkiem dabūjis kādu kumosu iekost un vietu, kur kādu brīdi nosnausties. Beidzot viņš to vairs nespēja. Bija zudusi gan drosme, gan cerība. Ja viņu pieņemtu dienestā, viņš būtu bezgala pateicīgs; ja viņš neder par kareivi, vai nevarētu kļūt par bundzinieku? O, viņš pūlētos visiem spēkiem, lai kļūtu noderīgs un būtu tik pateicīgsl
Tāds ir jaunā Viklova stāsts, tieši tā, kā viņš man to izstāstīja, izlaižot vienīgi sīkumus. Es teicu:
— Tagad tu esi draugu vidū, manu zēn, beidz raizēties.— Kā viņam iemirdzējās acis! Izsaucu seržantu Džonu Reibērnu — to no Hartfor- das — viņš vēl tagad dzīvo Hartfordā, varbūt jūs viņu pazīstat — un sacīju:
— Reibērn, aizvediet šo zēnu pie muzikantiem. Es viņu uzņemšu sarakstā par bundzinieku un jums vajadzēs savukārt ņemt viņu savā paspārnē un rūpēties, lai pret viņu izturas labi.
Līdz ar to, protams, attiecības starp posteņa komandieri un jauno bundzinieku izbeidzās; taču nabaga vientuļais puišelis joprojām spieda manu sirdi. Es viņu vēroju, cerēdams, ka viņš atdzīvosies, kļūs sabiedrisks un jautrs; bet pagāja diena pēc dienas, un nekas nemainījās. Ne ar vienu viņš nesadraudzējās; pastāvīgi bija izklaidīgs, it kā domās nogrimis; seja viņam allaž bija skumīga. Vienu rītu Reibērns man palūdza privātu sarunu. "Viņš sacīja:
— Ceru, ser, ka jūs tas neaizvainos, bet jāteic taisnība: muzikanti ir tā nomocīti, ka agrāk vai vēlāk kāds sāks runāt.
— Kas tad viņus tā uztrauc?
— Tas puika, Viklovs, ser. Muzikanti uz viņu tā pārskaitušies, ka jūs to nemaz nespējat iedomāties.
— Turpiniet, turpiniet. Ko tad viņš tādu dara?
— Skaita pātarus.
— Skaita pātarus?
— Jā, ser. Muzikantiem ne brītiņu nav miera no tā puikas dievlūgšanas. Viņš sāk jau no paša rīta; pusdienlaikā — tas pats, un vakaros — ko lai saka, vakaros viņš ņemas kā apsēstsl Gulēt? Dievs žēlīgais, viņi vispār nevar aizmigt: skatuve pieder tam zeņķim, kā mēdz sacīt, un, kad viņš reiz sācis malt savas aizlūgumu dzirnas, neviens nespēj no viņa paglābties ne peles alā. Viņš sāk ar orķestra diriģentu un aizlūdz par to, pēc tam ņem priekšā pirmo taurētāju un aizlūdz par to, tad — basa bundzinieku un aizlūdz; un tā pēc kārtas visus orķestrantus, sarīko tiem veselu izrādi, turklāt dara to tik sirsnīgi, ka jūs it viegli varat nākt uz domām — viņam liekas, ka viņš šai pasaulē ir tikai īslaicīgs viesis un nevarēs laimīgs atgriezties debesīs, ja viņam pa pēdām nesekos vesels pūtēju orķestris, tāpēc viņš tik ļoti rūpējas par muzikantiem, lai tie viņu pavadītu uz turieni ar patriotiskām melodi- jām, kā pieklājas. Jā, ser, nekas nelīdz — pat ja bombardē viņu ar zābakiem; pirmkārt, tur ir tumšs, otrkārt, viņš rīkojas negodīgi: nometas ceļos aiz lielajām bungām; tā nu — vai viņam zēvelē virsū zābakus vai ne, viņam ne silts, ne auksts, viņš pātaro vien tālāk, it kā tie nebūtu zābaki, bet aplausi. Puiši sāk kliegt: «Aizveries!» «Ļauj mums gulēt!» «Šaujiet viņu nost!» «Vācies laukā!» un tamlīdzīgi. Bet kāds no tā labums? Viņš neliekas ne zinītis. Viņš to neņem ļaunā.— Brītiņu klusējis, seržants vēl piebilda:— Un piedevām vēl gatavais vientiesītis; no rīta ceļas augšā, stiepj visus zābakus atpakaļ, izšķiro un noliek katru pāri tur, kur tam jāstāv. Un zābaki uz viņa pusi lidojuši tik bieži, ka viņš pazīst katra orķestranta zābakus un var tos sašķirot aizvērtām acīm.