— Tas zēns uzvedas traki dīvaini, ser.
— Kā?
— Viņš visu laiku raksta, ser.
— Raksta? Ko viņš raksta*—vēstules?
— Nezinu, ser, bet katru brīvo brīdi viņš pavada, izokšķerēdams fortu, klīst apkārt viens pats, un, lai mani nosit, ja viņš nav izložņājis pēdīgo kaktu un caurumu; un ik pa brīdim zīmulis un papīrs rokā, un tikai ņemas kaut ko pierakstīt.
Man kļuva ļoti nepatīkami ap dūšu. Gribēju vienkārši pazoboties un nelikties vairs ne zinis, bet šis nebija laiks, kad drīkstēja vienkārši pazoboties par kaut ko, kam piemita kaut niecīgākā aizdomu ēna. Toreiz Ziemeļos mums visapkārt notika tādas lietas, kas brīdināja pastāvīgi būt modriem un aizdomīgiem. Atcerējos būtiski svarīgo faktu, ka zēns bija ieradies no Dienvidiem — no Luiziānas, no visīstākajiem Dienvidiem, un šajā domā pašreizējos apstākļos nebija nekā mierinoša. Un tomēr es sāpīgi pārdzīvoju pavēli, ko devu Reibērnam. Jutos kā tēvs, kas sazvērējies pats savu bērnu likt kaunā un nodarīt tam sāpes. Pieteicu Reibērnam klusēt par visu, nogaidīt un sadabūt kaut ko no zēna pierakstiem, ja vien var to izdarīt tā, ka zēns nekā nemana. Piekodināju neuzsākt neko tādu, kas ļautu zēnam saprast, ka viņš tiek novērots. Piesacīju arī, lai dod viņam brīvu vaļu staigāt, kur grib, bet lai katrā ziņā neuzkrītoši seko, ja zēns iet uz pilsētu.
Nākamajās divās dienās Reibērns vairākkārt ieradās ziņot. Nekādu jaunumu. Zēns joprojām rakstīja, bet, parādoties Reibērnam, papīru ikreiz nevērīgi iebāza kabatā. Divus lāgus viņš, pilsētā būdams, bija aizgājis uz vecu, pamestu stalli, pāris minūšu tur uzkavējies un atkal iznācis ārā. Šos sīkumus nedrīkstēja pamest bez ievērības, nekā laba tie nevēstīja. Biju spiests pats sev atzīties, ka sāku justies visai neomulīgi. Aizgāju uz dzīvokli un aizsūtīju pēc sava vietnieka — inteliģenta un saprātīga virsnieka, ģenerāļa Džeimsa Votsona Veba dēla. Visu uzzinājis, viņš bija pārsteigts un uztraukts. Mēs dzirdēto sīki pārrunājām un vienojāmies, ka jāsāk slepena izmeklēšana. Nolēmu to uzņemties pats. Liku mani pamodināt pulksten divos naktī; un jau pēc maza brīža es muzikantu guļamtelpā, uz vēdera līzdams, žagos starp krācošo kareivju rindām uz priekšu. Beidzot sasniedzu sava aizmigušā klaidoņa guļvietu, savācu viņa drēbes un somu un zagšus līdu atpakaļ. Kad nokļuvu savā dzīvoklī, mani tur gaidīja Vebs, kārodams uzzināt rezultātu. Nekavējoties sākām visu pārmeklēt. Drēbes mums sagādāja vilšanos. Kabatā atradām neaprakstītu papīru un zīmuli, vairāk nekā, izņemot savāžamo nazi un šādus tādus niekus, ko zēni mēdz uzskatīt par izciliem dārgumiem. Ar lielām cerībām ķērāmies pie somas. Taču arī tur nebija nekā cita kā vien smags pārmetums mums: mazformāta Bībele, kuras priekšlapā bija ieraksts: «Svešiniek, esi labs pret manu zēnu viņa mātes dēļ».
Es palūkojos uz Vebu, viņš nolaida skatienu; viņš palūkojās uz mani, un arī es novērsu acis. Neviens no mums nerunāja. Es godbijīgi atliku grāmatu atpakaļ vietā. Pēdīgi Vebs piecēlās un, nekā neteicis, aizgāja. Pēc brīža arī es saņēmos izpildīt nepatīkamo uzdevumu līdz galam un aiznesu mantas atpakaļ, kur tām pienācās būt, atkal līzdams uz vēdera tāpat kā pirmāk. Man pat likās, ka tas ir vispiemērotākais pārvietošanās veids šai situācijā, kurā biju iekūlies. Jutos no tiesas priecīgs, kad tas bija padarīts.
Nākamajā dienā ap pusdienlaiku Reibērns, kā parasts, ieradās ar ziņojumu. Neļāvu viņam nemaz sākt. Sacīju:
— Izbeigsim šīs muļķības. Mēs taisām bubuli no maza žeņķa, kurā nav vairāk ļaunuma kā dziesmu grāmatā.
Seržants izskatījās pārsteigts un sacīja:
— Bet jūs, ser, zināt, ka es rīkojos pēc jūsu pavēles, un man ir viens aprakstīts papīrs.
— Un kas tur rakstīts? Kā jūs to dabūjāt?
— Es paskatījos pa atslēgas caurumu un redzēju viņu rakstām. Kad domāju, ka viņš būs beidzis, viegli ieklepojos un redzēju, kā viņš papīru saburza un iesviež ugunī, tad sāk skatīties apkārt, vai kāds nav ienācis. Pēc tam viņš itin mierīgi palika sēžam, it kā nekas nebūtu noticis. Tad es iegāju iekšā, laipni sasveicinājos un aizsūtīju viņu kaut kādā uzdevumā. Viņš pat neizskatījās apmulsis un paklausīgi aizgāja. Krāsnī kurējās ogles — tikko iekurta uguns; papīrs bija iekritis patālu,
aiz kāda ogles gabala un nebija redzams; es tomēr to dabūju; te būs. Redziet — gandrīz nemaz nav apsvilis.
Palūkojos uz papīru un izlasīju pāris teikumu. Tad atlaidu seržantu, sacīdams, lai atsūta pie manis Vebu. Pieraksts pilnībā skanēja šādi:
«Trambalas fortā,
Pulkvedi — es kļūdaini esmu atzīmējis triju lielgabalu kalibru sava saraksta beigās. Tie ir astoņpadsmit mārciņu šāviņiem; visu pārējo lielgabalu apraksts ir pareizs. Garnizona sastāvs nav mainījies, izņemot divas uz fronti nosūtāmas kājnieku rotas, kas aizkavēsies šeit — pagaidām vēl nevaru izdibināt, cik ilgi, bet gan es to drīz uzzināšu. Mēs domājam, ka, visu apsverot, paredzētais jāatliek līdz .. .»
Šajā vietā pieraksts aprāvās — tas būs noticis brīdī, kad Reibērns ieklepojās un pārtrauca rakstītāju. Visas manas labās jūtas pret zēnu, cieņa un žēlums par viņa bēdīgo likteni bija vienā mirklī kā pūstin aizpūsti, redzot šādu aukstasinīgu nelietību.
Bet nebija laika domāt par jūtām. Te bija darbs darāms, darbs, kas prasīja koncentrēšanos un tūlītēju rīcību. Mēs ar Vebu pārrunājām visu krustām šķērsām, iztirzājām pēdējo sīkumu. Vebs sacīja: