— Cik žēl, ka viņš tika pārtraukts! Kaut kas ir jāatliek līdz … līdz kādam laikam jāatliek? Un kas ir šis «kaut kas»? Varbūt mazais dievlūdzējs nelietis būtu to uzrakstījis?
— Jā,— es piekritu,— tas ir zaudējums. Un ko nozīmē vēstulē pieminētie «mēs»? Vai tie ir līdzzinātāji fortā vai ārpusē?
Šis «mēs» bija nepatīkami nozīmīgs. Tomēr pašreiz nebija īstais laiks nodoties minējumiem, tādēļ nospriedām ķerties pie praktiskākiem pasākumiem. Pirmkārt, nolēmām divkāršot sargkareivju skaitu un turēt fortu visstingrākajā uzraudzībā. Otrkārt, apsvērām, vai nevajadzētu pasaukt Viklovu un piespiest viņu visu izstāstīt; taču tas tomēr nebūtu pārlieku gudri darīts, vispirms jāizmēģina citas metodes. Mums bija jāiegūst vēl kāds no viņa ziņojumiem, tādēļ sākām kalt plānus šai virzienā. Mums radās jauna doma: Viklovs nekad negāja uz pastu — varbūt viņš savu vēstījumu nosūtīšanai izmantoja pamesto stalli? Ataicināju savu uzticības personu — jaunu vācieti uzvārdā Sterns, kas šķitās dzimis slepenpolicists un uzdevu viņam nodarboties ar šo jautājumu. Pēc stundas uzzinājām, ka jaunais Viklovs atkal raksta. Drīz pēc tam saņēmām ziņojumu, ka viņš lūdzis atvaļinājumu, lai aizietu uz pilsētu. Viņš tika uz brīdi aizkavēts, un pa to laiku Sterns aizsteidzās viņam pa priekšu un noslēpās stallī. Pēc laiciņa viņš redzēja Viklovu nesteidzīgi ienākam, palūkojamies visapkārt, tad kaut ko paslēpjam vienā kaktā zem gružiem un tikpat nesteidzīgi izejam.
. Sterns kluptin uzklupa noslēptajam priekšmetam — tā bija vēstule —
un atnesa to mums. Nebija ne uzrunas, ne paraksta. Vēstulē bija atkārtots viss mums jau zināmais, bet tad sekoja turpinājums:
«Mēs domājam, ka vajadzētu nogaidīt, līdz divas minētās rotas aiziet. Ar to gribu teikt, ka tā domājam mēs četri, kas atrodamies šeit; ar pārējiem neesmu runājis, bīstos pievērst uzmanību. Es saku — četri, jo divus esam zaudējuši; tos tūliņ pēc mobilizēšanas nosūtīja ar kuģi uz fronti. Man katrā ziņā vajadzīgi divi cilvēki viņu vietā. Abi aizsūtītie ir brāļi no Trīsdesmitās jūdzes piestātnes. Man ziņojams kaut kas ļoti svarīgs, bet es neuzticos šim ziņu nodošanas veidam, mēģināšu pa otru ceļu. ^
— Mazais neģēlis!?— Vebs iesaucās.— Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka viņš ir spiegs? Bet lai tas paliek; apkoposim atsevišķus datus, ko pašlaik zinām, un paraudzīsimies, kā viss sanāk kopā. Pirmkārt, mūsu vidū ir mums zināms spiegs; otrkārt, ir vēl trīs, kurus nezinām; treškārt, šie spiegi iesūtīti visvienkāršākajā ceļā — kā rekrūši dienestam Ūnijas armijā, un divi acīmredzot jau uzņemti un nosūtīti uz fronti; ceturtkārt, spiegiem ir palīgi «ārpusē»— to skaits nav zināms; piektkārt, Viklovam ziņojams kaut kas ļoti svarīgs, ko viņš bīstas uzticēt līdzšinējam «ziņu nodošanas veidam», viņš «izmēģinās otru ceļu». Tāds ir stāvoklis šai brīdī. Vai paņemt Viklovu pie dziesmas un piespiest atzīties? Vai ari notvert cilvēku, kas pievāc stallī noliktās zīmītes, un piespiest viņu runāt? Vai varbūt pagaidām klusēt un censties uzzināt vairāk?
Nolēmām iet pēdējo no minētajiem ceļiem. Spriedām, ka nav nekādas vajadzības steigties — jau tagad izmantot galējos līdzekļus, jo bija skaidri redzams, ka konspiratori nogaidīs, kamēr abas kājnieku rotas tiem vairs nestāvēs ceļā. Piešķīrām Sternam visai plašas pilnvaras un pieteicām katrā ziņā izdibināt Viklova otro «informācijas nodošanas veidu». Nospriedām riskēt «par visu banku»— ļaut spiegiem droši un netraucēti darboties, cik vien ilgi būs iespējams. Pavēlējām Sternam nekavējoties doties atpakaļ uz veco stalli un, ja vien gaiss būs tīrs, no jauna noslēpt Viklova zīmīti vecajā vietā, lai konspiratori to varētu paņemt.
Vakars pagāja bez īpašiem notikumiem. Nakts bija auksta, tumša, pūta auksts vējš; es tomēr naktī vairākkārt cēlos augšā no savas siltās gultas un personiski apstaigāju sargkareivju posteņus, lai redzētu, vai viss kārtībā un vai sargkareivji neguļ. Un ikreiz sastapu tos nomodā un modri pildām savu uzdevumu; acīmredzot bija paklīdušas baumas par mistiskām briesmām un divkāršotais sargkareivju skaits šīs baumas it kā apstiprinājis. Vienreiz, uz rīta pusi, saskrējos krūtīs ar Vebu, kas bozās pret aso vēju, un uzzināju, ka arī viņš vairākkārt apstaigājis posteņus, pārbaudīdams, vai viss mierīgi.
Nākamajā dienā notikumi risinājās mazliet straujāk. Viklovs atkal uzrakstīja zīmīti; Sterns aizsteidzās uz stalli viņam pa priekšu un redzēja, kā viņš noslēpj papīriņu. Tiklīdz Viklovs aizgāja, Sterns paņēma zīmīti, tad izmanījās ārā un pa gabalu sekoja zēnam, bet viņam pa pēdām gāja slepenpolicists civilās drēbēs, jo mēs domājām, ka nekaitēs, ja vajadzības gadījumā pie rokas būs arī likuma pārstāvis. Viklovs aizgāja uz staciju, nogaidīja, līdz pienāk Ņujorkas vilciens, un tad uzmanīgi vēroja cilvēkus, kas izkāpa no vagoniem. Pēc brītiņa kāds vecs kungs ar spieķi rokā un zaļām saulesbrillēm uz acīm apstājās netālu no Viklova un, it kā kādu meklēdams, paraudzījās uz viņu. Viklovs tūliņ strauji metās uz priekšu, iespieda vecajam vīram rokā aploksni, tad aši aizslīdēja un pazuda pūlī. Nākamajā mirklī Sterns paķēra aploksni un, steigdamies garām slepenpolicistam, uzsauca:
— Sekojiet vecajam džentlmenim, neizlaidiet viņu no acīml
Pēc tam Sterns ienira pūlī un nekavēdamies atgriezās fortā.
Mēs, piekodinājuši sargkareivim, lai neviens mūs netraucē, ieslēdzāmies istabā.
Vispirms izlasījām stallī atrasto vēstuli. Tajā stāvēja rakstīts:
«SVĒTA ALIANSE, atradu zināmajā lielgabalā vakarvakarā Meistara pavēles, kas anulē iepriekšējās no apakšvienības saņemtās. Atstāju parastajā lielgabalā atbildi, ka pavēles nonākušas īstajās rokās . ..»