Vebs pārtrauca lasīšanu, apvaicādamies:
— Vai tad puika netiek pastāvīgi novērots?
Es atteicu, ka tiek gan, ka viņš nemitīgi tiek novērots, kopš ieguvām pirmo zīmīti.
— Kā tad viņš varēja nenotverts kaut ko iebāzt lielgabalā vai kaut ko no tā izņemt?
— Jā-ā,— es sacīju,— tas man nepavisam nepatīk.
— Man arī ne,— sacīja Vebs,— tas nozīmē vienīgi to, ka pat sargkareivju vidū ir sazvērnieki. Bez to līdzzināšanas nekas tamlīdzīgs nebūtu varējis notikt.
Aizsūtīju pēc Reibērna un pavēlēju viņam pārbaudīt visas baterijas un skatīties, vai nav kaut kas atrodams. Tālāk vēstulei bija šāds saturs:
«Jaunās pavēles ir kategoriskas un prasa, lai rītrītā pulksten trijos ierastos FFFF. Mazās grupiņās ar vilcienu vai citādi ieradīsies divi simti un precīzi norādītajā laikā būs noteiktajā vietā. Zīmi izlikšu šodien. Panākumi ir tikpat kā droši, lai gan kaut kas ir pamanīts, jo sargposteņi divkāršoti un komandieri tos pagājušajā naktī vairākkārt pārbaudīja. V. V. šodien ieradīsies no Dienvidiem un saņems slepenas pavēles — pēc otrā piegādes veida. Jums visiem sešiem jābūt 166. numurā tieši pulksten divos naktī. Tur jūs satiksiet B. B., kas jūs instruēs par visu. Parole tā pati, tikai otrādi: pirmais balsiens beigās, pēdējais, sākumā. Atcerieties XXXX. Neaizmirstiet. Drošu prātu! Saule vēl nebūs uzlēkusi, kad jūs jau būsiet varoņi; jūsu slava mūžam nezudīs; jūs būsiet ierakstījuši neizdzēšamu lappusi vēsturē. Amen.»
— Velns un ellei— iesaucās Vebs.— Tas jau izskatās, ka mums gaidāmi visai karsti brīži.
Es atteicu, ka par to nav nekādu šaubu — viss sāk izskatīties pārlieku nopietni. Tad sacīju:
— Skaidri redzams, ka tiek gatavots izmisīgi pārdrošs pasākums. Skaidrs arī, ka tas paredzēts šonakt. Pasākuma īstā daba, tas ir, norise, slēpjas nesaprotamajās burtu kopās, visos šajos M un F, taču galamērķis, cik noprotu, ir pārsteigt mūs nesagatavotus un ieņemt fortu. Tagad mums jārīkojas ātri un izšķiroši. Manuprāt, mēs nekā neiegūsim, ja attiecībā pret Viklovu turpināsim slēpšanās politiku. Mums jāuzzina, turklāt iespējami drīzāk, kur atrodas «166. numurs», lai varētu pulksten divos naktī piekļūt bandai; un visīsākais ceļš, kā iegūt šo informāciju, bez šaubām, būs izspiest atbildi no zēna. Bet vispapriekš un iekams uzsākam kādu tiešām nozīmīgu akciju, man visi fakti jāpaziņo kara ministrijai un jālūdz atļauja un pilnvara rīcībai.
Tika sagatavota šifrēta depeša noraidīšanai pa telegrāfu; es to pārlasīju, aprobēju un atļāvu nosūtīt.
Iztirzājām līdz galam pirmo vēstuli, pēc tam atplēsām to, kas tika atņemta klibajam džentlmenim. Tajā nebija nekā cita kā divas pilnīgi baltas piezīmju bloka lapas! Tā bija salta duša mūsu rožainajām cerībām. Kādu mirkli mēs jutāmies tikpat tukši kā neaprakstītais papīrs un piedevām vēl — kā pēdīgie muļķi. Bet tas ilga tikai mirkli, jo tūliņ, protams, atcerējāmies «simpatētisko tinti». Piebāzām papīru pie uguns un gaidījām karstuma ietekmē parādāmies burtu zīmes, taču parādījās vienīgi dažas tikko jaušamas švīkas, kas mums neko neizteica. Pasaucām ķirurgu un teicām, lai viņš izdara visas ķīmiskās pārbaudes, kādas vien zina, līdz atradīs īsto, un paziņo mums vēstules saturu tai pašā mirklī, kad tas parādīsies uz papīra. Šis šķērslis mūs satrieca, un mēs, protams, uztraucāmies par ieilgumu, jo bijām cerējuši tieši no šīs vēstules uzzināt kaut ko īpaši svarīgu par sazvērestību.
Tad ieradās seržants Reibērns, izvilka no kabatas un parādīja mums apmēram pēdu garu savirpinātu auklu ar trijās vietās iesietiem mezgliem.
— To es izvilku no krastā uzstādītā lielgabala,— viņš sacīja.— Pārbaudīju pamatīgi visus lielgabalus, bet šis auklas gabals ir mans vienīgais atradums.
Šis auklas gabals tātad bija Viklova «zīme», kas apliecināja, ka «Meistara» pavēles izpildītas. Izrīkoju, lai visus sargkareivjus, kas pēdējo divdesmit četru stundu laikā stāvējuši sardzē šā lielgabala tuvumā, nošķir, neļaujot bez manas atļaujas tiem satikties ar citiem kareivjiem.
Pa to laiku pienāca atbildes telegramma no kara ministrijas. Tā skanēja:
Nu mēs varējām sākt rīkoties. Izsūtīju ļaudis, lai apcietina klibo džentlmeni un bez lieka trokšņa nogādā to fortā; liku novietot viņu aresta telpā, aizliegdams sarunāties ar viņu, kā arī viņam pašam runāt. Sākumā viņš nikni plosījās, bet tad norima.
Pēc tam uzzinājām, ka Viklovs kaut ko iedevis diviem mūsu jaunajiem rekrūšiem un ka tie, tiklīdz zēns pagriezis muguru, abi notverti un ieslodzīti. Pie katra no viņiem atrada zīmīti, uz kuras ar zīmuli bija uzšņāpts:
«Ērglis», trešais stāvs Atceries XXXX 166.
Saskaņā ar rīkojumu nosūtīju kara ministrijai šifrētu telegrammu par gūtajiem panākumiem un nule dabūtās zīmītes saturu. Tagad mēs jutāmies pietiekami spēcīgi, lai uzdrošinātos noraut Viklovam masku; aizsūtīju pēc viņa. Liku atnest arī ar simpatētisko tinti rakstīto vēstuli; to atnesa pats ķirurgs, teikdams, ka nesekmīgi izmēģinājis vairākus paņēmienus, taču esot vēl daži citi, pie kuriem viņš ķeršoties, kad es no jauna viņam atdošot vēstuli.
Beidzot ienāca Viklovs. Viņš izskatījās mazliet saguris un sasprindzis, bet citādi gluži mierīgs, un, ja arī viņam bija kādas aizdomas, tās neatspoguļojās ne viņa sejā, ne uzvedībā. Ļāvu viņam īsu brītiņu pastāvēt, tad laipnā balsī jautāju:
— Kādā nolūkā tu, manu zēn, tik bieži ej uz to veco stalli?
Viņš nesamulsis un mierīgi atbildēja:
— Es īsti nezinu, ser. Nekāda noteikta nolūka man nav, tikai patīk būt vienam, un man tur ir labi.