— Tev tur ir labi — tiešām?
— Jā, ser,— viņš atbildēja tikpat mierīgi un vientiesīgi kā pirmāk.
— Vai tas ir viss, ko tu tur dari?
— Jā, ser,— viņš sacīja, uzlūkodams mani ar bērnišķīgu izbrīnu lielajās, maigajās acīs.
— Tu esi par to pārliecināts?
— Jā, ser, pilnīgi.
Mirkli klusējis, es teicu:
— Viklov, kālab tu tik daudz raksti?
— Es? Es nemaz daudz nerakstu, ser.
— Neraksti?
— Nē, ser. O, ja jūs domājat to kricelēšanu. Jā, šo to sakricelēju, tāpat vien, sev par prieku.
— Un ko tu ar tiem kricelējumiem dari?
— Neko, ser, metu projām.
— Nekad nevienam tos nenosūti?
— Nē, ser.
Tad es strauji nometu viņam priekšā «Pulkvedim» rakstīto vēstuli. Viņš paskatījās uz to, bet tūliņ savaldījās. Vaigos viņam iesitās viegls sārtums.
— Kādēļ tu šo kricelējumu tomēr nosūtīji?
— Es ar to negribēju nekā ļauna, ser.
— Negribēji nekā ļauna! Tu sīki un smalki apraksti visu posteņa bruņojumu, bet negribi nekā ļauna?
Viņš nokāra galvu un klusēja.
— Runā un beidz melot. Kam šī vēstule bija domāta?
Tagad viņš izskatījās uztraukts, tomēr drīz atkal savaldījās un dziļā nopietnībā atbildēja:
— Es teikšu patiesību, ser, vistīrāko patiesību. Vēstule nekad nav bijusi kādam domāta, nevienam pašam. Es to rakstīju pats sev par laika kavēkli. Tagad redzu savu kļūdu un saprotu, cik tas muļķīgi, bet tas ir vienīgais pārkāpums, ser, goda vārds.
— Patīkami dzirdēt. Tādas vēstules rakstīt ir bīstami. Ceru, tu esi pārliecināts, ka šī ir vienīgā, ko esi rakstījis?
— Jā, ser, pilnīgi pārliecināts.
Viņa stūrgalvība bija apbrīnojama. Šos melus viņš izteica ar visnevainīgāko sejas izteiksmi. Pagaidīju brītiņu, līdz izdevās apvaldīt dusmas, kas mani uzviļņoja, tad turpināju:
— Viklov, piepūlē tagad atmiņu un raugi man palīdzēt, atbildot uz diviem trim jautājumiem, ko tev uzdošu.
— Centīšos, ser.
— Tātad — vispirms: kas ir «Meistars»?
Redzēju, ka viņš mums uzmet nemierīgu skatienu, bet tas arī bija viss. Tūliņ viņš atguva nevainīgo izskatu un mierīgi atteica:
— Es nezinu, ser.
— Nezini?
— Nezinu.
— Vai tu esi pārliecināts, ka nezini?
Viņš visiem spēkiem centās izturēt manu skatienu, bet spriedze bija pārāk liela; zods lēnām noslīga pret krūtīm, un viņš klusēja; tā viņš stāvēja, nervozi knibinādams svārku pogu un, par spīti nelietīgajai rīcībai, izskatījās žēlojams. Pēdīgi es pārtraucu klusumu, jautādams:
— Kas ir «Svētā Alianse»?
Viņš skaidri redzami nodrebēja, tad viegli paplēta rokas kustībā, kas man šķita kā izmisuša cilvēka lūgums pēc līdzjūtības. Tomēr neizdvesa ne skaņas. Un klusēdams stāvēja joprojām, raudzīdamies grīdā. Kamēr mēs sēdējām, skatīdamies uz viņu un gaidīdami, kad viņš sāks runāt, redzējām, kā viņam pār vaigiem sāk ritēt lielas asaras. Bet viņš klusēja. Pēc brīža es sacīju:
— Tev jāatbild, manu zēn, un jārunā patiesība. Kas ir «Svētā Alianse»?
Viņš joprojām klusēdams raudāja. Beidzot es diezgan asi uzsaucu:
— Atbildi uz jautājumu!
Viņš nopūlējās, lai iegūtu varu pār balsi, un tad, lūdzoši paskatījies uz mums, šņukstēdams ar varītēm izmocīja dažus vārdus:
— Lūdzu, esiet žēlīgs, ser! Es nevaru atbildēt, jo nezinu.
— Ko!
— Tiešām, ser, es runāju patiesību. Līdz pat šim brīdim neesmu nekā dzirdējis par «Svēto Aliansi». Goda vārds, ser, tā tiešām ir.
— Žēlīgā debess! Paskaties uz šo otru savu vēstuli. Paskaties uz šiem vārdiem: «SVĒTA ALIANSE». Nu, ko tu tagad teiksi?
Viņš palūkojās man tieši sejā ar tāda cilvēka sāpinātu skatienu, kuram nodarīta milzīga netaisnība, tad aizkustinošā balsī sacīja:
— Tas ir cietsirdīgs joks, ser; un kā gan viņi to varēja izspēlēt ar mani, kas vienmēr visiem spēkiem esmu pūlējies izturēties labi un nevienam pašam neesmu nodarījis ļaunu? Kāds ir viltojis manu rokrakstu; es nekad neesmu rakstījis ne rindu šajā vēstulē; redzu to pirmo reizi.
— Ak, tu neiedomājamais meli! Skaties, ko tu teiksi par šo?— Es izrāvu no kabatas ar simpatētisko tinti rakstīto vēstuli un piebāzu viņam pie acīm.
Viņš nobāla. Kļuva bāls kā līķis. Tad viegli sagrīļojās un atbalstījās pret sienu, lai noturētos kājās. Pēc brīža viņš iejautājās — tik klusu, ka tikko varējām sadzirdēt:
— Vai jūs … to izlasījāt?
Mūsu sejas laikam pauda patiesību, iekams lūpas paguva izteikt melīgo «jā», jo es skaidri redzēju zēna acis atgriežamies drosmi. Gaidīju, ka viņš kaut ko sacīs, bet viņš klusēja. Beidzot es teicu:
— Nu, ko vari pastāstīt par šīs vēstules saturu?
Pilnīgi atguvis savaldību, viņš atbildēja:
— Nekā, vienīgi to, ka tas ir pilnīgi nekaitīgs un nevienam nevar —nodarīt ne mazākā ļaunuma.
Es biju mazliet iedzīts strupceļā, jo nespēju viņa apgalvojumu apstrīdēt. Es pat lāgā nezināju, ko darīt tālāk. Taču tad man iešāvās prātā laimīga doma, un es sacīju:
— Tu tātad esi pārliecināts, ka nekā nezini par Meistaru un Svēto Aliansi un neesi rakstījis vēstuli, kura, pēc tava apgalvojuma, esot viltojums?
— Jā, ser, pārliecināts.
Es nesteidzīgi izvilku no kabatas samezgloto auklas gabalu un, nekā neteicis, parādīju to viņam. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz to, tad neizpratnē palūkojās man acīs. Mana pacietība bija gandrīz galā, es tomēr apvaldīju dusmas un parastā, mierīgā balsī jautāju:
— Vai tu to redzi, Viklov?
— Jā, ser.
— Kas tas ir?
— Liekas, tāds kā auklas gals.