— Liekas? Tas ir auklas gals. Vai tu to pazīsti?
— Nē, ser,— viņš atbildēja tik mierīgi, ka mierīgāk to pateikt vispār nebija iespējams.
Viņa aukstasinība patiesi bija apbrīnojamai Es atkal dažas sekundes nebildu ne vārda, lai klusēšana padarītu iespaidīgāku to, ko teikšu, tad piecēlos, uzliku roku viņam uz pleca un svinīgi sacīju:
— Tas tev nenieka nelīdzēs, nabaga zēn, nenieka. Tā ir tava zīme «Meistaram», šis samezglotais auklas gals, kas atrasts vienā no piekrastes lielgabaliem . ..
— Atrasts lielgabalā! O, nē, nē, nēl Nesakiet, ka lielgabalā, bet aizslēgā! Tam vajadzēja būt aizslēgā!— Un viņš nokrita ceļos, salika rokas kā lūgšanā un pacēla uz mums seju, uz kuru bija žēl paskatīties, jo tā bija pelnu pelēkumā un šausmās pārvērsta.
— Nē, tas bija lielgabalā.
— Ak, tad viss ir aplam! Ak dievs, es esmu pagalam!— Viņš pie traucās kājās un sāka šaudīties šurp un turp, atgrūzdams rokas, kas centās viņu satvert, un visiem spēkiem mēģināja aizbēgt. Tad no jauna nokrita ceļos, skaļi raudādams, un aptvēra manas kājas; no manis vaļā nelaizdamies, viņš lūdzās:
— O, žēlojiet mani! Nenododiet mani! Viņi mani uz vietas nogalinās! Aizsargājiet, glābiet mani! Es visu izstāstīšu.
Mēs labu brīdi nopūlējāmies, viņu mierinādami, cenzdamies pārliecināt, lai nebaidās, un atgriezt pie skaidras saprašanas. Tad es sāku viņu iztaujāt, un viņš pazemīgi, acis nolaidis, atbildēja, ik pa brīdim no jauna izplūzdams asarās.
— Tu tātad savā sirdī esi dumpinieks?
— Jā, ser.
— Un arī spiegs?
— Jā, ser.
— Un rīkojies, paklausīdams pavēlēm no ārpuses?
— Jā, ser.
— No laba prāta?
— Jā, ser.
— Varbūt pat ar prieku?
— Jā, ser. Nelīdzētu to noliegt. Dienvidi ir mana dzimtene; man krūtīs pukst dienvidnieka sirds, kas pieder viņu taisnīgajai lietai.
— Tad jau pasaka, ko tu stāstīji par pāridarījumiem tev un taviem piederīgajiem, bija tīši sacerēta?
— Viņi. .. viņi man lika tā runāt, ser.
— Un tu biji gatavs nodot un pazudināt tos, kas tev juta līdzi un deva patvērumu? Vai tu, nabaga apstulbotais nekrietneli, saproti, cik zemiski esi rīkojies?
Vienīgā atbilde bija šņuksti.
— Labi, lai tas paliek. Runāsim par lietu. Kas ir «Pulkvedis», un kur viņš atrodas?
Viņš atkal sāka gauži raudāt un lūkoja izlūgties, lai viņam atļauj neatbildēt. Viņš apgalvoja, ka tikšot nogalināts, ja izstāstīšot. Es piedraudēju viņu ieslēgt tumšā karcerī un turēt tik ilgi, kamēr viņš būs ar mieru stāstīt. Taču vienlaikus solījos viņu aizstāvēt pret visu ļaunu, ja vaļsirdīgi visā atzīsies. Atbildes vietā viņš tikai cieši saknieba lūpas un iecirtās tik stūrgalvīgi, ka nekādiem spēkiem nespējām viņa prātu grozīt. Beidzot tiešām aizvedu viņu uz karceri; viens vienīgs tumšajā kamerā pamests skatiens viņu salauza. Sākdams nevaldīgi raudāt, viņš paziņoja, ka izstāstīšot itin visu.
Aizvedu viņu atpakaļ. Viņš nosauca «Pulkvedi» vārdā un aprakstīja to visos sīkumos, sacīja, ka varot to sameklēt pilsētas galvenajā viesnīcā; tas esot ģērbies civilās drēbēs. Man vēlreiz vajadzēja piedraudēt, līdz viņš sāka aprakstīt «Meistaru». Tas esot atrodams Ņujorkā, Bonda ielā 15, kur dzīvojot ar R. F. Geilorda vārdu. Es telegrāfiski paziņoju Ņujorkas policijas šefam meklētā uzvārdu līdz ar aprakstu un lūdzu, lai Geilordu tur apcietinājumā, līdz varēšu kādu aizsūtīt, kas to pievāks.
— Tā,— es sacīju,— šķiet, ka ir vēl daži konspiratori «ārpusē», galvenokārt Ņūlondonā. Nosauc un apraksti arī tos.
Viņš nosauca un aprakstīja trīs vīriešus un divas sievietes, kas visi apmetušies galvenajā viesnīcā. Es neuzkrītošā kārtā aizsūtīju kareivjus, kuri šīs personas apcietināja un nogādāja fortā.
— Tagad gribu dzirdēt visu par tiem trim taviem līdzzinātājiem, kas atrodas šeit.
Man likās, ka viņš atkal grib sākt melot, bet tad parādīju viņam noslēpumainos papīriņus, kas bija atrasti pie abiem rekrūšiem, un tas viņu iespaidoja visai svētīgi. Teicu, ka mums zināmi abi pirmie, bet viņam jāuzrāda vēl trešais. Viņš drausmīgi pārbijās un kliegšus izkliedza:
— O, lūdzu, nelieciet man to darīt! Viņš mani uz vietas nogalinās.
Es paskaidroju, ka tās ir tīrās blēņas; man būs līdzi cilvēks, kas viņu aizstāvēs, turklāt sapulcētie kareivji nebūs apbruņoti. Liku visiem zaļajiem rekrūšiem nostāties ierindā, un tad nabaga zeņķis, pie visām miesām drebēdams, gāja gar ierindu, cenzdamies izskatīties iespējami vienaldzīgs. Beidzot viņš piegāja pie kāda kareivja un pateica tam vienu pašu vārdu. Zēns vēl nebija aizgājis piecus soļus, kad kareivis tika apcietināts.
Tiklīdz Viklovs atkal bija pie mums, pavēlēju ievest visus trīs kareivjus. Pasaucis pirmo priekšā, sacīju:
— Nu, Viklov, liec vērā — neatkāpies ne par mata platumu no patiesības. Kas ir šis cilvēks, un ko tu par viņu zini?
Juzdams, ka nekur neglābsies, viņš vairs nedomāja par sekām un, acu no kareivja nenolaidis, sāka bez mazākās aizķeršanās stāstīt:
— Viņa īstais vārds ir Džordžs Bristovs. Viņš ir no Ņūorleānas, pirms diviem gadiem kalpoja par otro matrozi uz paketkuģa «Kapitols»; viņš ir drausmīgs, divreiz tiesāts par to, ka nositis cilvēku — vienreiz ar vinču matrozi uzvārdā Haids, otrreiz — ostas strādnieku par to, ka tas liedzās pacelt loti, kas ostas strādniekam nemaz nav jādara. Viņš ir spiegs — tādā nolūkā viņu uz šejieni atsūtīja Pulkvedis. Viņš bija trešais matrozis uz «Sentnikola», kad tas piecdesmit astotajā gadā netālu no Memfisas uzsprāga gaisā, un bezmaz tika nolinčots par to, ka aplaupīja mirušos un ievainotos, kurus laivā veda uz krastu.
Un tā tālāk un tā( joprojām, kamēr bija izstāstījis visu kareivja biogrāfiju. Kad viņš "bija beidzis, es jautāju kareivim: