— Ko jūs par to teiksiet?
— Neņemiet ļaunā, ser, tie ir ellišķīgākie meli, kādus cilvēks jel kad ņēmis mutē.
Nosūtīju viņu atpakaļ uz ieslodzījuma vietu un pa kārtai izsaucu priekšā nākamos. Gluži tas pats. Zēns sīki jo sīki izstāstīja abu biogrāfiju, neaizķerdamies ne aiz vārdiem, ne aiz faktiem; bet no abiem neliešiem izdabūju vienīgi tik daudz, ka viss teiktais esot samelots. Viņi neatzinās. Aizsūtīju arī tos atpakaļ un tad citu pēc cita izsaucu apcietinātos. Viklovs arī par viņiem izstāstīja visu — no kuras Dienvidu pilsētas katrs ieradies un kāds tiem sakars ar sazvērestību.
Taču viņi visi šos faktus noliedza un neviens neatzinās. Vīrieši trakoja, sievietes raudāja. Ja paklausījās viņos, tad iznāca, ka viņi ir gluži nevainīgi cilvēki no Rietumiem un mīl Ūniju vairāk par visu pasaulē. Es dziļā riebumā liku visu bandu no jauna ieslodzīt un atsāku tirpināt Viklovu.
— Kur atrodas 166. numurs un kas ir B. B.?
Bet te nu viņš bija nolēmis novilkt svītru. Nelīdzēja ne labināšana, ne draudi. Laiks negaidīja, vajadzēja ķerties pie bargākiem līdzekļiem. Es viņu pakāru aiz īkšķiem tā, ka viņš varēja stāvēt, vienīgi pirkstgalos pacēlies. Kad viņam kļuva pārlieku grūti, viņš brēca tā, ka es gandrīz
vairs nespēju to paciest. Taču es piespiedos un izturēju, un drīz vien viņš neganti iekaucās:
— O, lūdzu, atraisiet mani, es visu pateikšu!
— Nē, vispirms pasaki, tad raisīšu vaļā.
Viņam katrs mirklis nozīmēja sāpes un mokas, tādēļ viņš atzinās:
— 166. numurs ir viesnīcā «Ērglis»!— Tā bija draņķīga iebraucamā vieta, kur pulcējās smaga darba strādnieki, kuģinieki, kas ilgi bija bez darba, un cilvēki ar nelāgu slavu.
Atbrīvoju viņu un prasīju, lai viņš pasaka sazvērestības nolūku.
— Šonakt ieņemt fortu,— viņš šņukstus spītīgi noteica.
— Vai tagad man rokā visi sazvērestības barveži?
— Nē, jums ir visi, izņemot tos, kam jāsatiekas 166. numurā.
— Ko nozīmē «Atceries XXXX»?
Klusums.
— Kā skan parole, lai iekļūtu 166. numurā?
Klusums.
— Ko nozīmē burtu kopas MMMM un FFFF? Atbildi! Ja ne, pakarināšu tevi no jauna.
— Neatbildēšu! Drīzāk nomiršu. Dariet, kas jums tīk.
— Padomā, ko tu runā, Viklov. Vai tā ir tava galīgā atbilde?
Viņš atbildēja mierīgi, balsij neietrīcoties:
— Galīgā. Tikpat galīga kā mana mīlestība pret izmocīto dzimteni un naids pret visu, ko apspīd Ziemeļu saule,— es drīzāk nomiršu, nekā atklāšu to, ko jūs prasāt.
Es viņu atkal piesēju aiz īkšķiem. Kad sāpes sāka viņu neciešami mocīt, viņa brēcieni plosīja manu sirdi, tomēr vairāk nekā neuzzinājām. Uz katru jautājumu viņš atbrēca vienu un to pašu:
— Es varu nomirt un nomiršu, bet nemūžam neteikšu.
Galu galā bijām spiesti padoties. Redzējām, ka viņš patiesi drīzāk nomirs, nekā atzīsies. Atraisījām viņu un pēc tam ieslodzījām stingrā apsardzē.
Tad vairākas stundas pavadījām, sūtīdami telegrammas uz kara ministriju un gatavodami desantu 166. numuram.
Šī nakts bija pilna satraukuma un bažu. Bija izplatījušās dažādas baumas, un viss garnizons kājās. Sargposteņi bija trīskāršoti, neviens nedrīkstēja ne ienākt, ne iziet, lai nesastaptos ar pretī pavērstu, šaušanai paceltu šauteni. Taču mēs ar Vebu jutāmies mierīgāki nekā sākumā, jo sapratām, ka sazvērestībai jābūt krietni paputējušai, ja tik daudzi barveži bija nokļuvuši mūsu rokās.
Es nolēmu jau laikus ierasties 166. numurā, saņemt ciet un padarīt nekaitīgu B. B., un būt pie rokas, kad ieradīsies pārējie. Apmēram ceturksni pēc vieniem es kopā ar pusduci bezbailīgu un pieredzējušu Ūnijas kareivju slepus izgāju no cietokšņa. Kareivji veda līdzi arī Viklovu, kuram rokas bija sasietas uz muguras. Teicu viņam, ka
dodamies uz 166. numuru, un, ja redzēšu, ka viņš atkal melojis un mūs maldinājis, viņam vajadzēs mums parādīt īsto vietu vai arī ciest savas rīcības sekas. Viesnīcai tuvojāmies zagšus, kā izlūki. Nelielajā kroga istabā dega gaisma, pārējā mājas daļa bija iegrimusi tumsā. Pamēģināju atvērt galvenās durvis; tās atvērās, un mēs klusītēm iegājām, durvis aiz sevis aizvēruši. Tad noāvām apavus, un es vedu grupu uz kroga istabu. Krodzinieks — vācietis — bija atzveltnī aizmidzis. Es viņu saudzīgi pamodināju, teicu, lai novelk kurpes un iet mums pa priekšu, piekodinādams neizdvest ne skaņas. Viņš nemurdēdams paklausīja, bet izskatījās briesmīgi nobijies. Liku, lai viņš parāda ceļu uz 166. numuru. Klusiņām kā kaķi uzkāpām divus vai trīs stāvus; tad, aizgājuši līdz gara gaiteņa galam, nokļuvām pie durvīm, caur kuru augšējo stiklu no istabas mirgoja nespodra gaismiņa. Viesnīcnieks, tumsā mani sataustījis, pačukstēja, ka šeit esot 166. numurs. Lūkoju atvērt durvis, tās bija no iekšpuses aizslēgtas. Pasaucu palīgā vienu no saviem spēcīgākajiem kareivjiem. Mēs piespiedāmies durvīm ar plecu un ar vienu grūdienu izlauzām tās no virām. Uz mirkli redzēju gultā kādu guļam, redzēju, kā gulētājs strauji pagriež galvu uz sveces pusi; gaisma nodzisa, un mēs atradāmies dziļā tumsā. Vienā lēcienā es biju pie gultas un ar ceļiem uzmetos gulētājam virsū. Tas neganti pretojās, bet es paguvu ar kreiso roku to sagrābt aiz kakla, kamēr ar ceļiem turēju to pienaglotu pie gultas. Tad izrāvu revolveri no maksts un brīdinot piespiedu salto stobru gulētājam pie vaiga.
— Iededziet taču gaismu!— es uzsaucu.— Es viņu turu ciet.
Paklausot manai pavēlei, kāds uzšvirkstināja sērkociņu. Es palūkojos uz savu gūstekni, un — lai dievs stāv man klāt — tā bija jauna sieviete!
Juzdamies diezgan muļķīgi, palaidu viņu vaļā. Mani pavadoņi apstulbuši lūkojās cits uz citu. Pārsteigums bija tik liels un iznākums tik negaidīts, ka neviens neatrada vārda, ko pateikt. Jaunā sieviete sāka raudāt un aizsedza seju ar palagu. Viesnīcnieks pazemīgi ierunājās: