— Mana meita … viņa izdarījusi kaut ko, kas nav labi, nicht wahr?x
— Jūsu meita? Viņa ir jūsu meita?
— Jā gan, tā ir mana meita. Tikko atbrauca mājās no Cincinati, mazliet apslimusi.
— Sasodīts! Puika atkal samelojies. Šis nav īstais 166. numurs. Viņa nav B. B. Nu, Viklov, tagad tu beidzot mūs aizvedīsi uz īsto 166. numuru vai ari. .. hei! Kur tas puika ir?
Prom, skaidrs, ka prom! Un tas trakākais, ka mēs nevarējām sadzīt viņam pēdas. Stāvoklis bija drausmīgi nejēdzīgs. Nolādēju savu stulbumu, ka netiku viņu piesējis pie kāda no kareivjiem; taču nu bija par vēlu to nožēlot. Tagad galvenais jautājums bija — ko darīt tālāk? Galu galā — varbūt meitene ir B. B. Es gan tam neticēju, bet mana neticēšana nebija nekāds pierādījums. Pēdīgi atstāju kareivjus tukšā istabā gaiteņa otrā pusē pretī 166. numuram un pavēlēju ņemt ciet ikvienu, kas tuvosies meitenes istabai, kā arī paturēt viesnīcnieku pie sevis, jo stingri viņu uzmanīt un gaidīt manas turpmākās pavēles. Tad steidzos atpakaļ uz fortu, lai redzētu, vai tur viss mierīgi.
Jā, tur viss bija mierīgi. Un arī palika mierīgi. Nekas nenotika. Es jutos neizsakāmi priecīgs, redzot uzaustam jaunu dienu, kad varēju nosūtīt telegrammu kara ministrijai, ka zvaigžņotais un svītrotais karogs joprojām pland virs Trambalas forta.
Man no krūtīm bija novēlies milzu smagums. Tomēr es, protams, nezaudēju modrību un turpināju aktīvi darboties; gadījums bija pārāk nopietns. Citu pēc cita liku atvest apcietinātos un pratināju katru pa stundai, cenzdamies panākt atzīšanos, bet nekas man neizdevās. Viņi tikai grieza zobus, plēsa matus un neatklāja neko.
Ap pusdienlaiku saņēmu pirmās vēstis par aizbēgušo zēnu. Sešos no rīta viņš bija redzēts uz lielce]a, apmēram astoņas jūdzes no pilsētas, soļojam rietumu virzienā. Es nekavējoties norīkoju vienu kavalērijas leitnantu un vienu ierindnieku jāšus dzīties viņam pakaļ. Viņi zēnu ieraudzīja divdesmit jūdžu aiz pilsētas. Viņš bija pārrāpies pār kādu ceļmalas žogu un gurdeni klumburoja pa piemirkušu tīrumu taisni uz lielu, vecu savrupmāju kāda ciema malā. Manējie izjāja cauri nelielam mežiņam, apmeta līkumu un piejāja pie mājas no otras puses; tad nolēca no zirgiem un iedrāzās virtuvē. Tur neviena nebija. Viņi iesteidzās nākamajā istabā, ari tā bija tukša, bet durvis uz viesistabu atvērtas. Viņi jau grasījās doties turp, kad izdzirda klusu balsi — tur kāds lūdza dievu. Viņi bijīgi apstājās, leitnants pabāza galvu pa atvērtajām durvīm istabā un ieraudzīja kaktā ceļos nometušos vecu vīru un vecu sievieti. Vecais vīrs skaitīja lūgsnu, un, tikko viņš bija beidzis, atvērās parādes durvis un istabā ienāca mūsu Viklovs. Abi vecie ļautiņi pietraucās kājās, pieskrēja viņam klāt un vai nožņaudza apkampienos, saukdami:
— Mūsu puisītisl Mūsu mīļais! Lai slavēts dievs debesīs! Atradies! Par mirušo turētais atgriezies dzīvs un vesels!
Tā nu ir, ser, domājiet, ko gribat! Šitais jaunais velnēns bija dzimis un uzaudzis tajā mājā un visu mūžu nebija ticis tālāk par piecām jūdzēm no turienes līdz tam brīdim, kad pirms divām nedēļām ieradās pie manis fortā un sajauca man galvu ar saviem trakajiem izdomājumiem! Tā ir svēta patiesība. Vecais vīrs — pensijā aizgājis mācītājs — ir viņa tēvs un vecā kundze — māte.
īsi pastāstīšu tuvāk par puiku un viņa kumēdiņiem. Izrādījās, ka viņš ir kaislīgs lubu romānu un sensacionālu stāstu žurnālu lasītājs, tādēļ viņam galva bija pilna ar tumšiem noslēpumiem un urrāvaronlbu. Bez tam viņš bija salasījies avīzēs pļāpas par dumpinieku spiegu slepenajiem darbiem mūsu vidū, par viņu noziedzīgajiem nodomiem un pāris veiksmīgām operācijām, līdz viņa iztēle par šiem notikumiem iedegās gaišās liesmās. Dažus mēnešus viņš ļoti daudz laika bija pavadījis kopā ar kādu jaunu jeņķi, traku melsēju un fantazētāju, kurš pāris gadu bija nobraucis par ekonoma palīgu uz paketkuģiem, kas kursē pa Misisipi starp Ņūorleānu un krastmalas piestātnēm divsimt līdz trīssimt jūdžu garumā. Tādēļ viņš varēja tik viegli bārstīt šā apvidus vietvārdus un stāstīt par visu citu, kas ar to saistīts. Pirms kara biju tai pusē nodzīvojis divus trīs mēnešus un zināju par turieni vienīgi tik daudz, lai puika varētu mani apvest ap stūri, turpretim īsts luiziānietis būtu viņu pieķēris melšanā jau pēc desmit minūtēm. Vai saprotat, kādēļ viņš sacīja, ka drīzāk miršot, nekā izskaidrošot savas noslēpumainās sazvērestības formulas? Gluži vienkārši tādēļ, ka viņš nespēja tās izskaidrot, jo tajās taču neslēpās nekāda jēga; tās bija radušās viņa iztēlē bez pamatojuma un bez secinājumiem; un tādēļ, kad viņam negaidot lika tās izskaidrot, viņš nespēja ātrumā sadomāt, ko sacīt. Viņš, piemēram, nevarēja izskaidrot ac «simpatētisko tinti» rakstītās vēstules saturu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nekāda satura tur nebija — bija tikai tukšs, neaprakstīts papīrs. Nekā viņš nebija iebāzis lielgabalā un pat nebija domājis to darīt, jo visi viņa ziņojumi tika rakstīti iedomātām personām, un, noslēpdams stallī zīmīti, viņš allaž izņēma no slēpņa iepriekšējā dienā rakstīto; tādēļ viņš arī nekā nezināja par mezgloto auklu, jo pirmoreiz to ieraudzīja, kad mēs viņam to parādījām; bet, tikko es atklāju, kur esam to atraduši, viņš tūdaļ uztvēra iespēju, viņa romantiskā iztēle sāka darboties, un viņš izdomāja auklai vietu notikumu virknē. Viņš izdomāja «misteru Geilordu»; Bondstrītā 15. nama vispār nav — tas bija nojaukts jau pirms trim mēnešiem. Viņš izdomāja «Pulkvedi»; viņš izdomāja biogrāfijas tiem nelaimīgajiem, kurus biju apcietinājis un konfrontēju ar viņu; viņš izdomāja B. B. un pat 166. numuru, jo pirms mūsu ierašanās «Ērgli» pats nezināja, ka tāds istabas numurs tur vispār eksistē. Viņš bija gatavs uz vietas izdomāt visu un katru, tiklīdz radās vajadzība. Kad es pieprasīju spiegus, kas uzturas ārpus forta, viņš nesamulsdams precīzi aprakstīja cilvēkus, kurus bija redzējis viesnīcā un kuru uzvārdus nejauši bija dzirdējis pieminam. O, šajās nedaudza- jās satraukuma pilnajās dienās viņš dzīvoja krāšņā, romantiskā, noslēpumainā pasaulē, un, man šķiet, viņam tā likās īsta un viņš visu patiesi izdzīvoja līdz dvēseles dziļumiem.