Toties mums viņš sagādāja trakas nepatikšanas un neiedomājamus pazemojumus. Saprotiet, viņa dēļ mēs fortā noturējām ieslodzījumā piecpadsmit vai divdesmit apcietinātus cilvēkus, ko apsargāja kareivji. Laba daļa ieslodzīto paši bija kareivji un tādas personas, kuru priekšā nebiju spiests atvainoties, bet pārējie bija izcili pilsoņi no dažādām valsts malām un negribēja apmierināties ar manu pazemīgo atvainošanos. Viņi šņāca un trakoja, un nebija nomierināmi! Un abas dāmas — viena bija Ohaio štata kongresmeņa sieva, otra — Rietumu apgabala bīskapa masa. Zināt — ta nicinašana, izsmiekls un dusmu asaras, kas lija pār manu galvu, ir tāda piemiņa, ko ilgi nav iespējams aizmirst un es ari neaizmirsīšu. Tas vecais, klibais kungs ar saulesbrillēm bija koledžas rektors no Filadelfijas, ieradies šeit uz brāļadēla bērēm. Jauno Viklovu viņš, protams, pirms tam nebija ne acīs redzējis. Viņš ne vien netika uz bērēm un nokļuva apcietinājumā, apvainots par spiegošanu dumpinieku labā, bet Viklovs, stāvēdams manā kabinetā, piedevām viņu aukstasinīgi pasludināja par naudas viltotāju, vergu tirgotāju, zirgu zagli un ļaunprātīgu dedzinātāju no visnejēdzīgākā laupītāju perēkļa Galvestonā; un tas vecajam kungam, šķiet, visvairāk bija ķēries pie sirds.
Un kara ministrija! O, žēlīgais dievs, par to lai vēsture labāk klusē!
PIEZĪME. Parādīju manuskriptu majoram, un viņš sacīja: «Tā kā militāros jautājumos jums trūkst zināšanu, ir iezagušās dažas sīkas kļūdas. Tomēr tās ir visai dekoratīvas — lai paliek vien. Karavīri par tām pasmaidīs, pārējie tās nepamanīs. Stāsta galvenos faktus jūs esat uztvēris pareizi un attēlojis visu tieši tā, kā tas notika.»— M. T.
DIŽREVOLŪCIJA PITKĒRNĀ
Gribu mazliet atsvaidzināt lasītāju atmiņu. Pirms gandrīz simt gadiem angļu kuģa Bounty komanda sadumpojās, izmeta kapteini un kuģa virsniekus jūrā, pārņēma kuģi un ar pilnām burām devās uz dienvidiem. Viņi piestāja Taiti salā, tur apņēma par sievām iezemietes un tad kuģoja tālāk uz vientuļu, nelielu, klinšainu salu, sauktu par Pitkērnu, Klusā okeāna vidū, padarīja kuģi par nelietojamu vraku, aizvāca no tā līdz pēdējam sīkumam visu, kas varēja noderēt jaunajai kolonijai, un iekārtojās salā uz dzīvi.
Pitkērna atrodas tik tālu no tirdzniecības kuģu ceļiem, ka pagāja ilgi gadi, pirms pie salas atkal piestāja kāds kuģis. Sala vienmēr bija uzskatīta par neapdzīvotu; tādēļ 1808. gadā, kad viens kuģis tur beidzot izmeta enkuru, kapteinis varen nobrīnījās, ieraudzīdams, ka sala apdzīvota. Kaut arī dumpinieki bija strīdējušies un pamazām vien cits citu nogalinājuši, līdz no pamatiedzīvotājiem palika vairs tikai divi vai trīs, tomēr, pirms šīs traģēdijas notika, bija sadzimis krietni daudz bērnu; un tā 1808. gadā uz salas dzīvoja divdesmit septiņas dvēseles. Galvenais dumpinieks Džons Adamss vēl bija starp dzīvajiem, nodzīvoja včl ilgus gadus un bija nelielā pulciņa valdnieks un patriarhs. No dumpinieka viņš bija kļuvis par Krietnu kristīgu cilvēku un skolotāju, un viņa divdesmit septiņu cilvēku draudzīte bija tikumiskākā un dievbijīgākā visā kristīgajā pasaulē. Jau sensenis Adamss bija uzvilcis mastā Anglijas karogu un nodevis savu salu Anglijas aizsardzībā.
Mūsu dienās salu apdzīvo deviņdesmit cilvēku — sešpadsmit vīrieši, deviņpadsmit sievietes, divdesmit pieci zēni un trīsdesmit meitenes; tie visi ir dumpinieku pēcnācēji ar šo dumpinieku uzvārdiem, un visi runā angļu mēlē un neprot nevienu citu valodu. Salas stāvās klinšu sienas slejas augstu ārā no jūras. Sala ir apmēram trīsceturtdaļjūdzes gara un dažviet ap pusjūdzi plata. Tās auglīgā zeme jau pirms daudziem gadiem sadalīta vairākām ģimenēm. Tām pieder sīki mājdzīvnieki — kazas, cūkas, vistas un kaķi; suņu un lielo mājlopu uz salas nav. Vienīgā baznīca kalpo arī par rātsnamu, skolu un bibliotēku. Valdnieka tituls kopš dažām paaudzēm ir «Maģistrāta galva un gubernators Viņas majestātes Anglijas karalienes dienestā». Viņa uzdevumos ietilpa izdot likumus un sekot, lai tie tiek izpildīti. Amatā viņu ievēlēja; vēlēšanās drīkstēja piedalīties ikviens septiņpadsmit gadu vecumu sasniegušais pilsonis neatkarīgi no dzimuma.
Iedzīvotāju vienīgā nodarbošanās bija zemkopība un zveja; vienīgā izklaide — dievkalpojumi. Uz salas nekad nebija bijis neviena veikala un neeksistēja nauda. Salinieku dzīves veids un apģērbs kopš laika gala bija primitīvs un viņu likumi bērnišķīgi vienkārši. Viņu dienas aizritēja dziļā sabata rimtumā, tālu no pasaules godkārības un nemiera, neziņā par visu, kas notiek varenajās lielvalstis aiz bezgalīgā okeāna plašumiem. Ik pēc trim vai četriem gadiem pie salas enkuru izmeta kuģis, kas atveda pa to laiku jau novecojušas vēstis par asiņainām kaujām, drausmīgām epidēmijām, sagruvušiem troņiem un bojā aizgājušām dinastijām, pret jamsa saknēm un maizes koka augļiem iemainīja ziepes un flaneļa audumu un tad atkal līdz nākamai reizei pameta saliniekus viņu rāmajiem nomoda sapņiem un dievbijīgajai izklaidei.
Pērnā gada 8. septembrī Britu Klusā okeāna flotes virspavēlnieks admirālis de Horsijs apmeklēja Pitkērnas salu un savā ziņojumā Admiralitātei rakstīja:
«Viņi audzē pupas, burkānus, turnepšus, kāpostus un nedaudz kukurūzas; viņiem ir arī ananasi, vīģu, citronu, apelsīnu koki un kokospalmas. Apģērbu viņi dabū no garām braucošiem kuģiem apmaiņā pret augļiem. Uz salas nav saldūdens avotu, bet parasti tur reizi mēnesī nolīst lietus, tādēļ saldūdens netrūkst, kaut gan iepriekšējos gados salinieki dažkārt cieta no sausuma. Alkoholu lieto vienīgi ārstniecības vajadzībām, tur nav neviena žūpas. ..