Saliniekiem visnepieciešamākās preces, ko iemainījām pret augļiem, bija flaneļa un sarža audumi, drāna darba apģērbiem, apavi, ķemmes, tabaka un ziepes. Viņiem ļoti vajadzīgas arī ģeogrāfijas kartes un tāfeles skolai un dažādi darbarīld. Apgādāju viņus ar karogu, ko uzvilkt mastā, kuģiem tuvojoties, un zāģi, kas viņiem patiesi bija gaužām nepieciešams. Ceru, ka lordi to novērtēs atzinīgi. Ja dāsnā angļu tauta uzzinātu šās mazās, palīdzības cienīgās kolonijas vajadzības, tā droši vien būtu ar mieru piedalīties kolonistu aprūpē …
Dievkalpojumi notiek ik svētdienu pulksten pusvienpadsmitos no rīta un trijos pēcpusdienā ēkā, ko šim nolūkam uzcēla un līdz savai nāvei lietoja Džons Adamss. Garīgo dzīvi, stingri turoties pie anglikāņu baznīcas dievkalpojumu kārtības, vada misters Simons Jangs, viņu ievēlētais mācītājs, kas bauda dziļu vispārēju cieņu. Ik trešdienu notiek Bībeles stundas, ko apmeklē visi, kas vien var izbrīvēties. Bez tam katra mēneša pirmajā piektdienā visi salinieki pulcējas kopīgā svētbrīdī. Ģimenēs dievlūgšana ik mājā ir pirmais darbs, no rīta pieceļoties, un pēdējais, vakarā gulētejot, un kumoss netiek apēsts, neizlūdzoties dieva svētību pirms un nepateicoties pēc ēšanas. Pret šās salas iedzīvotāju reliģisko dzīvi ikvienam jāizjūt visdziļākā cieņa. Cilvēkiem, kuru lielākais prieks un augstākais pienākums ir lūgšanās savienoties ar savu dievu un dziedāt tam slavas un pateicības dziesmas un kuri turklāt ir garā līksmi, strādīgi un brīvāki no visiem netikumiem par jebkuru citu cilvēku kopienu, patiesi nav vajadzīgs priesteris.»
Tagad esmu admirāļa ziņojumā ticis līdz piezīmei, ko viņš, bez šaubām, pavisam nevērīgi piemetinājis pašās beigās, nepiešķirdams faktam nekādu nozīmi. Viņam pat prātā neienāca, cik traģiski pravietiska tā izvērtīsies. Piezīme skanēja šādi:
«Nesen salā apmeties viens svešinieks, amerikānis, visai apšaubāms ieguvums saliniekiem.»
Patiesi apšaubāms ieguvums! Kapteinis Ormsbijs ar amerikāņu kuģi Hornet piestāja Pitkērnā apmēram četrus mēnešus pēc admirāļa apciemojuma, un no faktiem, kādus viņš tur savāca, mums izdevās uzzināt visu par šo amerikāni. Lūkosim šos faktus apkopot vēsturiskā secībā. Amerikāni sauca Batervorts Stēvlijs. Līdzko viņš bija labi iepazinies ar visiem saliniekiem — un tas viņam, protams, neprasīja vairāk kā dažas dienas, viņš, kā vien mācēdams, centās iegūt ļaužu labvēlību. Saliniekiem viņš tiešām iepatikās, jo atmeta jau pašā sākumā visas pasaulīgās dzīves ieražas un ar neiedomājamu dedzību sāka nodoties reliģijai. No rīta līdz vakaram viņš lasīja Bībeli, skaitīja lūgsnas, dziedāja garīgās dziesmas vai izlūdzās dieva svētību. Neviens nespēja nodoties dievlūgšanai tik ilgi, tik dedzīgi un tik prasmīgi.
Beidzot, nospriedis, ka zeme labi sagatavota, viņš sāka ļaužu vidū sēt nesaticības sēklu. Jau no pašas pirmās dienas viņa īstenais nolūks bija gāzt salā pastāvošo valdību, taču zināmu laiku viņš šo nolūku, protams, slēpa. Dažādiem cilvēkiem viņš izraudzījās dažādu pieeju. Vienā grupā viņš modināja neapmierinātību, pievērsdams cilvēku uzmanību īsajiem dievkalpojumiem; viņš iestājās par to, ka ik svētdienu vajadzētu noturēt nevis tikai divus, bet trīs dievkalpojumus, katru trīs stundu ilgumā. Vairāki salinieki šādu cerību klusībā bija lolojuši jau sen; tagad tie apvienojās, lai par to cīnītos. Sievietēm viņš norādīja, ka viņām neesot pietiekami liela teikšana lūgšanu stundās; tā izveidojās otra partija. Nevienu līdzekli viņš neatstāja neizmantotu; viņš pārvilka savā pusē pat bērnus un radīja viņos neapmierinātību, jo paskaidroja, ka viņiem tiek par maz svētdienskolas mācību. Tā radās trešā partija.
Uzmeties visām partijām par vadoni, viņš juta, ka kļuvis kopienā pietiekami varens. Tad viņš vērsa pirmo triecienu — pret visaugstāko personu pārvaldē — Džeimsu Raselu Nikroju; tas bija spējīgs un krietns vīrs, turklāt ļoti turīgs, jo viņam piederēja māja ar viesistabu, trīsarpus akru ar jamsu apstādītas zemes un vienīgā laiva Pitkērnā — vaļu zvejas laiva; un, nelaimīgā kārtā, tieši īstajā brīdī radās iegansts trieciena realizēšanai.
Tiesa bija spiesta atzīt savu pēdējo spriedumu par spēkā neesošu, jo tas taisīts, pamatojoties uz likumu, kas vispār neeksistēja.
Sacēlās milzu uztraukums. Pa visu salu izplatījās jaunā vēsts, ka pazudis svētums, uz kuru dibinās sabiedrības brīvība,— varbūt tas pat noziedzīgā kārtā iznīcināts. Pusstundas laikā gandrīz visa nācija saradās tiesas zālē, tas ir, baznīcā. Stēvlijs pieprasīja maģistrāta galvas sodīšanu. Apsūdzētais uzņēma neveiksmi ar savam augstajam stāvoklim piedienīgu cieņu. Viņš nelūdzās, pat neaizstāvējās: vienkāršiem vārdiem viņš paskaidroja, ka valsts arhīvu glabājis tai pašā sveču kastē, kas šim nolūkam kalpojusi no laika gala, un ka nav vainīgs ne pazudušā dokumenta nobēdzināšanā, ne iznīcināšanā.
Taču nekas nespēja viņu glābt; viņš tika atzīts par vainīgu uzticības laušanā, atcelts no amata, visa viņa manta tika konfiscēta.
Visļaunākais šai apkaunojošajā notikumā bija tas, ka viņa ienaidnieki sagudroja iemeslu, kādēļ viņš iznīcinājis likumu: viņš gribējis palīdzēt Kristjanam tādēļ, ka Kristjans esot viņa brālēns! Jāpiebilst, ka Stēvlijs bija vienīgais cilvēks visā barā, kurš nebija Kristjana brālēns. Lasītājam jāatceras, ka visi šie ļaudis ir sešu vīru pēcnācēji; pirmējo bērni saprecējās, viņiem piedzima bērni, kas bija dumpinieku mazbērni; šie mazbērni atkal savā starpā saprecējās; un vēlāk saprecējās mazmazbērni un mazmazmazbērni: tādā kārtā mūsdienās ikviens salinieks ir ikviena cita salinieka asinsradinieks. Vēl vairāk — radniecība ir brīnumaini, pat pārsteidzoši sajaukta un samudžināta. Svešinieks, piemēram, jautā kādam saliniekam: