— Jūs to jauno sievieti nosaucāt par savu māsīcu, bet vēl pirms brītiņa teicāt, ka viņa esot jūsu tante./
— Protams. Viņa ir mana tante un māsīca arīdzan. Turklāt mana pusmāsa, brāļameita, ceturtās pakāpes māsīca, trīsdesmit trešās pakāpes māsīca, četrdesmit otrās pakāpes māsīca, mana vectante, vecmāmuļa, atraitnēs palikusī svaine un nākamnedēļ viņa kļūs par manu sievu.
Tā nu pret valdības galvu vērstais apvainojums par «onkuļu būšanu» bija gaužām vārgs. Bet gluži vienalga — spēcīgs vai vārgs, Stēvlijam tas noderēja. Stēvliju nekavējoties ievēlēja par maģistrāta galvu; un viņš tūdaļ ķērās pie darba — reforma sekoja reformai. Nepagāja ilgs laiks, kad dievkalpojumiem vispār vairs nebija gala. Tika izdots rīkojums, ka svētdienas rīta dievkalpojums, kurš parasti bija ildzis trīsdesmit piecas vai četrdesmit minūtes un kurā draudze aizlūdza par visiem kontinentiem, visām tautām un visām ciltīm, tiek pagarināts līdz pusotras stundas ilgam aizlūgumam, ietverot arī visas iespējamās tautas uz citām planētām. Visiem tas iepatikās, ikviens sacīja: «Tas nu tiešām ir kaut kas.» Saskaņā ar rīkojumu parastie trīs stundas ilgie sprediķi tika pagarināti divkārt. Visa tauta kā viens vīrs steidzās pie jaunā maģistrāta galvas apliecināt savu pateicību. Vecais likums, kas aizliedza svētdienā cept un vārīt, tika paplašināts, aizliedzot arī ēst. Nākamais rīkojums skanēja, ka svētdienskola darbosies visu nedēļu. Tad līksmībai vairs nebija gala. Mēneša laikā jaunais maģistrāta galva kļuva par dievekli.
Bija pienācis laiks nākamajam gājienam. Viņš sāka, sākumā gan ļoti piesardzīgi, kūdīt sabiedrisko domu pret Angliju. Citu pēc cita viņš pasauca ievērojamākos pilsoņus sāņus un pārrunāja ar tiem šo tematu. Pamazām viņš kļuva drošāks un sāka runāt atklāti. Viņš sacīja, ka tautai sava goda, savas slavenās pagātnes vārdā jāceļas kājās un reiz jānokrata «mokošais Anglijas jūgs».
Vientiesīgie salinieki atbildēja:
— Nekādas mokas mēs gan neesam izjutuši. Kā tad tas mūs nomoka? Anglija ik pa trim četriem gadiem atsūta mums kuģi, kas atved ziepes un drānas, visādas mantas, kas mums gaužām nepieciešamas un ko mēs ar pateicību saņemam. Anglija mums ne ar ko neuzmācas, ļauj mums dzīvot pēc mūsu pašu prāta.
— Ļauj jums dzīvot pēc jūsu pašu prāta! Tā mūžam domājuši visi vergi! Tāda valoda tikai pierāda, cik zemu jūs esat krituši, cik sīki un nejūtīgi esat kļuvuši, dzīvodami nežēlīgās tirānijas apspiesti! Kur palicis jūsu vīrišķīgais lepnums? Vai brīvība jums nenozīmē nekā? Vai jūtaties apmierināti, dzīvojot svešai, ienīstai karaļvalstij par piedēkli, kad varētu lepni pacelt galvu un ieņemt savu likumīgo vietu cildenajā brīvo tautu saimē, kļūt brīvi, izglītoti, neatkarīgi, pakļauti nevis valdniekam ar scepteri rokā, bet jūsu pašu brīvi izvēlētam šķīrējtiesnesim, iegūt balsstiesības un varu brāļu tautu likteņu lemšanā?
Šādas runas pamazām vien darīja savu darbu. Salinieki sāka izjust Anglijas jūgu; viņi gan lāgā neapjēdza, kādā veidā tas viņus spiež, bet skaidri zināja, ka spiež. Viņi sāka sūdzēties un murdēt, vaidēt savās važās un ilgoties pēc atvieglojuma un atbrīvošanas. Pēkšņi viņi juta, ka ienīst Anglijas karogu, šo sava pazemojuma simbolu; ejot garām rātsnamam, viņi nepacēla skatienu, bet novērsa acis no karoga un grieza zobus; un, kad vienu rītu tas gulēja zemē pie karogkārts, dubļos samīdīts, viņi to atstāja turpat guļam, neviena roka necēlās to no jauna uzvilkt kārtsgalā. Un tas, kam agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt, tiešām notika. Daži ievērojamākie pilsoņi nakts melnumā aizgāja pie maģistrāta galvas un sacīja:
— Mēs šo ienīsto tirāniju ilgāk vairs nespējam izturēt. Kā mēs varētu no tās atbrīvoties?
— Kā?
— Ar coup d'etat. Tas nozīmē sekojošo: viss tiek sagatavots, un norunātajā brīdī es, būdams nācijas oficiālais vadonis, publiski un svinīgi paziņoju salas neatkarību un atsvabinu to no atkarības jebkurai citai varai.
— Tas izklausās vienkārši un viegli. To mēs varētu izdarīt tūliņ pat. Bet ko darīsim pēc tam?
— Pārņemsiet aizsardzības līdzekļus un visu veidu sabiedrisko īpašumu, izsludināsiet kara laika likumus, sagatavosiet armiju un floti cīņai un proklamēsiet ķeizarvalsti.
Šī lieliskā programma vientiesīšus pilnīgi apžilbināja. Viņi sacīja:
— Tas ir vareni, tas ir brīnišķīgi. Bet vai Anglija tā būs ar mieru?
— Lai nav. Šī klints ir īsts Gibraltārs.
— Patiesi ir. Bet kā tad būs ar ķeizarvalsti? Vai mums tiešām vajadzīga ķeizarvalsts un ķeizars?
— Jums, mani draugi, visnepieciešamāk vajadzīga unificēšana. Paraugieties uz Vāciju, paraugieties uz Itāliju! Tās ir unificētas. Unifikācija ir visnepieciešamākais. Tā piešķir dzīvei īsto vērtību. Tā veicina progresu. Mums vajadzīga pastāvīga armija un flote. Zināms, būs jāmaksā nodokļi. Tas viss kopumā rada varenību. Unifikācija un varenība — kas jums vēl vajadzīgs? Bet vienīgi ķeizarvalsts spēj jums sagādāt šos labumus.
Tā 8. decembrī Pitkērnas sala tika proklamēta par brīvu un neatkarīgu valsti; tajā pašā dienā notika svinīga, par plašiem svētkiem izvērsta Batervorta I kronēšana par Pitkērnas salas ķeizaru; visa tauta, izņemot četrpadsmit cilvēkus, galvenokārt sīkos bērneļus, karogiem plīvojot, bungām rībot, mūzikai skanot, zosu gājienā nosoļoja gar troni; procesija kopumā sanāca vairāk nekā deviņdesmit pēdu gara; daži sacīja, ka parāde ilgusi trīsceturtdaļminūtes.